Jūs atrodaties šeit

Viņķele: vairs nedarbojas pieeja pieeja «gan jau pats sevi pabaros»

10.07.2019

Piemērots brīdis sistēmu sakārtot Grib uz neatgriešanos slēgt diskusiju politiskā un biznesa vadības līmenī par to, ka veselības aprūpe var tikt izmantota par instrumentu, lai apkarotu ēnu ekonomiku. Veselības ministre Ilze Viņķele Jo mēs ilgāk esam demokrātijā, jo mazākas ir tās raustīšanās – nav tā, ka atnāk jauna valdība un tad gaisma sākas.

Atzīsim godīgi – mēs jau lielākoties turpinām to, ko kolēģi ir sākuši. Tā, runājot par politisko pēctecību un ministru prioritātēm, intervijā Romānam Meļņikam apliecina veselības ministre Ilze Viņķele Ir sens novēlējums «Lai jums laba veselība! Pārējo var nopirkt». Būtu tikai loģiski, ja veselība būtu prioritāra ne tikai katram cilvēkam, bet arī valstij. Diemžēl politiķu darbi par to neliecina. Iepriekš pacienti tika šķiroti tajos, kam pienākas vairāk pakalpojumu, kam mazāk.

Tagad, nedomājot par ietekmi uz sabiedrības veselību, mazina akcīzes nodokli alkoholam.

Kāpēc budžeta ailes svarīgākas par cilvēkiem?

Man ir versija par šo. Tā sakņojas pieņēmumā, ka pret veselību izturējās tik pavirši tāpēc, ka uzskatīja, ka darbojas telefona grāmatiņas jeb sakaru medicīna. Kas tā arī bija īstenībā.

Ka gan jau kaut kā «pašfinansēsies». Gan jau tie dakteri sev «sakasīs» aploksnēs, gan jau tie pacienti samaksās aploksnēs, gan jau kādam kāds paziņa būs un gan jau kaut kā pie tā ārsta tiks.

Diezgan ilgi tā darbojās tāds reāls padomju laika piegājiens.

Un sistēma bijusi tāda, ka pa to jūkli, pie tik neskaidriem nosacījumiem, kā mēs tagad redzam, ietekmīgas grupas veselībā varējušas visnotaļ sekmīgi attīstīties. Tā tas funkcionēja līdz brīdim, kamēr vienlaikus sakrita vairāki faktori, kas noved pie tā, ka «gan jau pats sevi pabaros» vairs nedarbojas, – krīze, kas ļoti ietekmēja cilvēku maksātspēju, tad tas, ka nāk jaunā paaudze, kurai šie old boys club noteikumi nav pieņemami, tad kaut kāds spiediens no tā, ka nāk jaunās tehnoloģijas, kas saistīts ar lielām izmaksām.

Arī maksāt par veselības apdrošināšanu neviens nav gatavs.

Redz, es ļoti pārstāvu to skolu, kas uzskata, ka apdrošināšana ir arī tā veselības aprūpe, kuru valsts nodrošina no vispārējiem ieņēmumiem, no budžeta.

Tad jābūt pietiekamam valsts finansējumam.

Jā, ir jābūt pietiekamam valsts finansējumam. Uzskatu, ka pie tās ne-kultūras un neizpratnes par to, cik liela vērtība ir veselība, un pie mūsu joprojām mācīšanās tikt galā ar saviem budžetiem un atlicināt kaut ko investīcijām sevī iet uz individualizētāku apdrošināšanu būtu risks.

Bet politiķi joprojām nav gatavi veselības aprūpi uztvert kā tādu, kura jāfinansē prioritāri.

Vismaz vārdos ir. Šajā ziņā pilnīgi noteikti nevar noliegt Kučinska un Čakšas veikumu – pēdējos divos gados ir bijis reāli izrāviens, nauda sistēmā nākusi klāt tādā apjomā kā nekad iepriekš. Un paradoksālā kārtā lielā naudas iepludināšana (kuras joprojām ir stipri mazāk par nepieciešamo līmeni) to caurumu un tā cauruma struktūru ir izgaismojusi vēl skaudrāk, nekā iepriekš to apzinājāmies.

Iedeva zaļo koridoru diagnostikai onkoloģijā un secināja, ka ar diagnostiku vien nepietiek?

Tieši tā. Vai iedod supermodernas sirds zāles vienai diagnozei uz diviem gadiem un tagad, kad redzi, ka cilvēkiem reāli uzlabojas dzīves kvalitāte un viņi ir darbaspējīgi, – vai varam pateikt, ka tālāk tā terapija vairs nebūs pieejama?

Ne mazāk aktuāls arī jautājums – vai sistēma, kas patērē veselībai atvēlēto budžetu, ir pietiekami sakārtota?

Katrs ministrs nāk ar savu redzējumu par reformu, savām prioritātēm. Vai ir kopīgais plāns, kurš, kā saka, akmenī iekalts un respektējams visiem?

Jo mēs ilgāk esam demokrātijā, jo mazākas ir tās raustīšanās – nav tā, ka atnāk jauna valdība un tad gaisma sākas.

Atzīsim godīgi – mēs jau lielākoties turpinām to, ko kolēģi ir sākuši. Varbūt vien ar noteiktiem akcentiem. Tos akcentus liek vai nu intereses, vai izpratne, vai individuāla gatavība darīt nepopulārākās lietas.

Varbūt lēnāk nekā vajadzētu, bet bāzes lietas ir tomēr diezgan konsekventi virzījušās uz priekšu, neskatoties uz katra ministra prioritātēm. To rāda cipari par gultas vietu samazinājumu slimnīcās, slimnīcu skaita samazinājums.

Un, ja šajās dienās premjers izteicās, ka Viņķelei pie viņa jānāk ar slimnīcu slēgšanas plānu, tad es tiešām labprāt premjeru iepazīstināšu ar datiem.

Jo tas, kā slimnīcu skaits ir mazināts, ir visai iespaidīgi.

Un tas ir noticis, neskatoties uz to, ar kādām prioritātēm katrs konkrētais ministrs atnāk.

Uz koncentrāciju iets visai konsekventi – ir centralizēts Neatliekamās medicīnas palīdzības dienests, pie universitāšu slimnīcām pievienotas monoprofila slimnīcas. Bet ir arī nākušas politiskas intervences, starp kurām izceltu divas slimnīcas – viena ir Ventspilī, otra pagājušajā periodā – Alūksnē. Un es tagad nevērtēju, vai tas ir labi vai slikti, te runa par piemēru tam, ka bijusi atkāpe no Pasaules Bankas ekspertu ieteiktā plāna.

Bet šajā, visa samazināšanas kontekstā svarīgs arī jautājums – vai ir nodrošināta pakalpojumu pieejamība?

Nav. Un te atkal ir vairāki iemesli.

Kā galveno minēšu šausmīgo naudas trūkumu. Ir tas paradokss, kā mēs zinām arī no ģimeņu budžetiem, – ja tev ir ļoti maz naudas, tad 100%, ka tu pārmaksā – pirksi kaut ko nekvalitatīvu, kas lūzīs, līdz ar to būs papildu izmaksas.

Un tieši tas pats ir arī veselībā. Tās naudas bijis tik maz, ka, pat mazinot slimnīcu tīklu, kas patērēja lielus resursus un nedeva labu kvalitāti, naudas tāpat tik ļoti pietrūkst, ka sistēma objektīvi nevar būt ļoti efektīva.

Otra lieta, kas arī saistīta ar lielo naudas trūkumu, – cilvēkiem par darbu nesamaksā tik, cik pienāktos.

Tāpēc daudzi aizbrauc, un mums trūkst darbinieku ārstniecības iestādēs.

Jā. Veselības aprūpes personāls, medicīnas darbinieki atšķirībā no vairuma citu profesiju ir viens pret vienu konvertējami ārvalstu darba tirgū savā profesijā. Viņi neaizbrauc sēnes lasīt.

Viņi aizbrauc sevi realizēt profesionāli, par to saņemot atalgojumu, kas ļauj dzīvot, kā tagad moderni teikt, cilvēka cienīgu dzīvi.

Tieši tā! Un papildus tam šur tur kā elements pieejamības problēmu kopumam nāk klāt arī izmeklējumiem nepieciešamo iekārtu nepietiekamība.

Personāla trūkums, šķiet, ir visakūtākais. Kā to risināt?

Mums ir divreiz mazāk medmāsu, nekā vidēji būtu nepieciešams.

Tiesa, ar šo problēmu saskaras ne tikai pie mums. Ne velti rudenī ANO Ģenerālajā asamblejā skatīsies Ilgtspējīgas attīstības mērķus, tur šoreiz atsevišķi izdalīta vesela diena veselībai un attiecīgā dokumenta projektā redzamas aplēses, ka šobrīd pasaulē trūkst 18 miljoni veselības aprūpes darbinieku.

Ko mēs varam darīt lietas labā savā situācijā? Skolas un augstskolas medicīnas darbiniekus sagatavo nepārtraukti, ja to trūkst nozarei, tātad tie atrod darbu kaut kur ne tur?

Ir vairāki risinājumi. Normāli maksāt, bet ne tikai. Vajag arī paredzamus un karjerai skaidrus spēles noteikumus jaunajam speciālistam, skaidrību, ka viņš klīnikā tiks operēt nevis tikai tad, kad viņa priekšgājējs, piedodiet, dosies uz smilšu kalniņu.

Uz medmāsām tas neattiecas.

Tur svarīgs atalgojums, tas, cik vienkārši var iegūt izglītību, darba apstākļi. Ja ir normāls atalgojums un salīdzinoši pretimnākoša atgriešanās profesijā iespēja, piemācoties un iegūstot prakses tiesības, tad var vilināt medmāsas no tām jomām, kur tās izvēlas strādāt šodien, – skaistumkopšanas biznesa, masāžām u. tml. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā saka, ka viņi jūtot tagad piesardzīgi optimistisku plūsmu atpakaļ uz publisko sektoru.

Akcents tagad tiek likts uz to, kā noturēt jaunos. Taču pie mūsu demogrāfijas to jauno proporcionāli būs tik, cik ir, un vēl drusku mazāk. Tas nozīmē, ka jānotur visi, arī gados vecākie. Līdz ar to ir arī jautājums, kā pārkvalificēt cilvēkus, kas ir pirmspensijas un pensijas vecumā.

Risinājums būtu arī medicīnas darbinieku piesaiste no citām valstīm?

Tajā skaitā arī, protams, darba tirgus atvēršana. Es domāju, ka mēs agrāk vai vēlāk arī veselības jomā par to runāsim.

Pirms vēlēšanām daudzas partijas sludināja, ka panākšot zāļu cenu kritumu. Tas ir reāli?

Cenas drošticami mēs varam pazemināt tam, ko paši ražojam.

Valsts neražo.

Jā, valsts neražo zāles, tāpēc lielā mērā jārēķinās ar cenas veidošanas mehānismu, tajā skaitā aptieku un vairumtirgotāju uzcenojumiem, PVN.

Tomēr es kā primāro minētu zāļu pieejamību palielināšanu. Arī finansiālu. Un to var dažādi darīt. Viens –, protams, mēģinot spiest cenu uz leju, kur tas ir iespējams. Otrs – attīstot zāļu kompensācijas sistēmu – ar to domāju gan kompensācijas apjomu (mēs šajā ziņā neesam vēl atpakaļ pirmskrīzes situācijā), gan arī zāļu, kuras kompensē, daudzumu.

Atbalsta palielināšana kompensējamajiem medikamentiem ir visefektīvākais cenas mazināšanas instruments, kas ir valsts rokās.

Ceru, ka 16. jūlijā Ministru kabinets apstiprinās noteikumus, kas uzliek stingrākus nosacījumus zāļu ražotājiem, lai medikamenti būtu kompensējamo sarakstā. Mēs spiežam sašaurināt cenu koridoru, kas vajadzīgs, lai tiktu kompensējamo sarakstā, un arī lielāku lomu atvēlam ģenēriskajiem medikamentiem (tādiem, kas līdzvērtīgi oriģināli izgudrotajiem) ar cerību, ka ģenērisko cenas varētu spiest lejā arī oriģinālo medikamentu cenas, jo ražotāji arī tos gribēs sarakstā.

Un tad nākamais – mums vēl šomēnes paredzama smaga saruna ar nozari par piecenojumiem, ko liek lieltirgotavas un aptiekas.

Ne visas problēmas ir risināmas vienas ministrijas ietvaros, ir daudzas situācijas, kad nepieciešama ministriju un to struktūru sadarbība.

Tāda ir? Kaut vai, ja runājam par smagi slimiem bērniem, kuriem nepieciešama ne tikai ārstēšana, bet arī iekļaujoša izglītība un sociālā palīdzība.

Veselības jomā bez sadarbības ar sociālās palīdzības sniedzējiem nekādi nevar.

Skaidrs, ka izglītības joma arī ir tāda, ar kuru mums daudz kopīga, bet ar labklājības vairāk.

Un nākotnē tas būs aizvien aktuālāk, jo pieaug tādu saslimšanu apjomi, kur veselības aprūpe vien bezspēcīga.

Tas attiecas, piemēram, uz autiskā spektra traucējumiem bērniem – tur atbalsts ir tieši uz robežas starp veselības aprūpi un sociālo palīdzību, tāpat arī izglītību. Tas pats ir ar vecākiem cilvēkiem – demenču skaits ļoti pieaug, tur arī nepieciešama ilgstoša aprūpe.

Labā ziņa ir, ka uz nākamo fondu plānošanas periodu mums visdrīzāk būs viena liela kopēja aploksne – Eiropas Komisija spiedīs sadarboties veselības un labklājības jomas, par ko es ļoti priecājos, jo mēs jau ļoti pakļaujamies tam ārējam spiedienam vai ārējai uzraudzībai. Es saprotu, ka tas izklausās diezgan pieticīgi, bet jau festivālā Lampa mums bija abu ministriju apvienotā telts – tas ir maziņš, bet arī svarīgs solis tuvāk sadarbībai.

Es zinu, ka ministrijas valsts sekretāru līmenī runā par ilgstošu aprūpi un demencēm, to, ka mēs darīsim šīs lietas kopā.

Ko vēl gribētos darīt un izdarīt ministres amatā?

Tas varbūt neskar tieši pacientus, bet ļoti gribētu, lai pēc tam, kad atskatīšos uz savu laiku Veselības ministrijā, varētu teikt, ka esam uz neatgriešanos slēguši diskusiju politiskā un biznesa vadības līmenī par to, ka veselības aprūpe var tikt izmantota par instrumentu, lai apkarotu ēnu ekonomiku.

Runa par tām iniciatīvām, ar kurām gribēja dakteriem uzlikt par pienākumu pārliecināties, vai pacients ir nomaksājis kādu konkrētu nodokli, un atkarībā no tā tad ārstēt vai nē?

Jā, ka nevis labot nepilnības darbaspēka nodokļu dizainā, bet izmantot pieeju veselības aprūpei kā instrumentu, ar kuru cilvēkiem likt maksāt nodokļus.

Tas būtu ciniski un liecinātu par absolūtu analfabētismu izpratnē par bāzes lietām.

Tas, ar ko mēs sākām sarunu, – priekšplānā budžeta ailes, nevis cilvēks.

Es saprotu, ka ir vietas, kur tāda veida sakarības ir izmantojamas, bet ne veselībā, jo tā ābeces patiesība ir, ka tas slimais cilvēks nekur nepazūd, situācija tikai pasliktinās, vēlāk viņa ārstēšana izmaksā dārgāk, viņa slimošana rada ciešanas ģimenei, kura nav vainīga pie tā visa.

Otra lieta – ļoti gribētu, lai mums ir mazākas rindas un stipri mazāki līdzmaksājumi cilvēkiem. Un pat ne par summām runājot, bet to, ka, lai tiktu pie ārsta, cilvēkam līdz pat pusei mēneša ienākumu jāiztērē. Un tas ietver arī to, lai slimnieks varētu atļauties pilnībā izlietot ārsta noteikto zāļu kursu, lai viņam nav zāļu dēļ jāupurē, piemēram, iešana uz kino ar bērniem.

Un vēl viena joma, ko gribētu sakārtot, ir psihiskā aprūpe.

Citās jomās ir bijis progress, ir tā pasaules elpa, bet psihiatrijā mēs atpaliekam, esam diezgan nehumāni. Ir Pasaules Veselības organizācijas aplēses, ka 2030. gadā depresija būs galvenais cēlonis arī citām slimībām. Mēs tam neesam vēl gatavi, mūsu ģimenes ārsti neatpazīst depresijas, pie mums pašnāvību skaits pusaudžiem ir augstākais Eiropā. Mums ir divu gadu rīcības plāns ar ļoti konkrētiem pasākumiem šajā jomā.

Kā veicas ar nozares uzņēmumu pārvaldību? Skatos, ka kolēģi valdībā sākuši mainīt padomes...

Kolēģu valdībā rīcība ar valsts kapitālsabiedrību padomēm man dzīvi neatvieglo. Mēs arī tagad sludināsim konkursu uz universitāšu slimnīcu padomēm, es varu iet un cilvēkiem teikt, ka dodu savu godavārdu, ka man ir tikai viena interese – lai jūs esat spējīgi būt cieti un loģiski pozīcijās ar slimnīcu valdēm, un es jūs neietekmēšu, jo arī pēc likuma man nav tiesību jūsu darbā iejaukties, bet tad man pasaka: «Aha, ziņu par padomi x lasīji?» Tas, kas notiek citās nozarēs, protams, nepalīdz noticēt tiem cilvēkiem, ko es uzrunāju, – ka viņi ar savu pieredzi var nākt ar tiešām misijas apziņu un darboties.

Katrs jau rēķinās ar tādu kā zīmogu savā biogrāfijā – ka viņš ielikts Viņķeles laikā un tātad ir «Viņķeles cilvēks», pie nākamā ministra būs neuzticams, nomaināms.

Es zinu, ka tā ierasts domāt...

Tieši tāpēc šoreiz esam nolīguši personāla atlases kompāniju, kas veidos nominācijas komiteju, piesaistīs ekspertus konkursa novērotājos utt. Vēlos turēties no tā visa iespējami tālu gan tāpēc, ka tā likums prasa, gan arī pēc būtības, izņemot to, ka iedrošināšu cilvēkus, par kuriem ir sajūta, ka viņiem ir kapacitāte, uz to konkursu pieteikties. Ļoti ceru, ka padomes būs labs atspaids valdēm un ka valsts kapitālsabiedrībās, valsts slimnīcās līdz ar to būs sabalansēts gan medicīniskais, gan pārvaldības aspekts.

Lielo slimnīcu valdes labi darbojas?

Man ir salīdzinoši paveicies, jo, kā zināms, ir bijušas baisas valdes. Šis nav tas gadījums.

Mazliet satrauc, ka visu trīs universitāšu slimnīcu valdes šobrīd nav pilnā sastāvā, tā problēma padomēm būs jārisina.

Psihiatrijas un narkoloģijas centra valdes priekšsēdētāja amatam bijām izsludinājuši konkursu, tas bija jābeidz bez rezultāta.

Neviens nepiesakās?

Piesakās, bet...

Par labu augstākā līmeņa valdītāju trūkumu žēlojas visās jomās.

Tas ir vienkārši katastrofāli!

Klausos kolēģus valdībā, kas saka «o, mēs esam bez oligarhu ietekmes, spēj tik izvēlēties cilvēkus atbildīgiem amatiem!». Iespējams, dzīvoju kaut kādā citā pasaulē, jo varu teikt, ka tas, ko redzu veselībā, – ārprātīgi akūti trūkst kādu piecu sešu augsta līmeņa rīcībspējīgu vadītāju. Ar zināšanām, svešvalodu prasmi, vadītāja talantu, autoritāti, spēju riskēt, pieņemt lēmumus.

Laikam jau ir tā, ka medicīnas darbinieki, kas zina «drēbi», specializējas savā jomā, bet viņi nav praktizējušies vadītāja darbā.

Ārsti ir ļoti lieliska, bet vienlaikus arī ļoti smaga publika.

Konservatīvi, paštaisni...

Bet ir arī pozitīva sajūta, ka šis ir lielisks laiks, kad izdarīt lielas un paliekošas izmaiņas, jo ir kaut kā cilvēki tam gatavi.

Apnikusi visiem tā neskaidrība, tā shēmošana, tas, ka tu pats varbūt labi dzīvo, bet tam cena ir tavs sirdsmiers, tas, ka grauž sirdsapziņa... Tādā ziņā ir ļoti labs brīdis sistēmu sakārtot.

Un te es varu teikt paldies Čakšai – viņas valdīšanas laiks ir bijis tāds, ka cilvēki tagad ir reāli priecīgi un pateicīgi, ka ar viņiem runā.

Čakšas laikā nerunāja?

Čakšas laikā valdīja. Bet, ja runā ar cilvēkiem, ieklausies viņos, tad brīnumu lietas var dabūt gatavas. Skaidrs, ka katrs no nozares spēlētājiem vispirms ieinteresēts dabūt ko sev, bet, kad ir pilnīgi skaidrs, ka tā nebūs, tad nākamais labākais risinājums ir darīt tā, lai ir vienādi labi nosacījumi visiem.

Akcentus liek vai nu intereses, vai izpratne, vai individuāla gatavība darīt nepopulārākās lietas

Ilze Viņķele

Kā vērtējamas līdzšinējo veselības ministru un pašreizējās ministres darba prioritātes?

Jānis Birks

Latvijas Jūras medicīnas centra valdes priekšsēdētājs

Ministri ir nākuši un gājuši katrs ar savām vēlmēm un interesēm. Redzams, ka pašreizējai ministrei ir ļoti liela vēlme sakārtot sistēmu kopumā, neizceļot kādu atsevišķu slimnīcu vai kādu specialitāti kā prioritāti. Pozitīvi, ka viņa ieklausās arī nozarē strādājošo viedokļos – augustā jau ir nozīmēta konkrēta diena, kad kopīgi tādā kā prāta vētrā runāsim par nākotnes veselības aprūpes problēmām, lai atrastu vispareizāko risinājumu, kas der Latvijā. Mūsdienās veselības aprūpes galvenā problēma visā pasaulē ir ļoti strauji pieaugošās izmaksas. Protams, lielāko izmaksu slogu rada slimnīcas. Tāpēc galvenais uzdevums ir atrast veidu, kā panākt, lai visi tie dienesti, kas ir līdz slimnīcu etapam, strādātu pilnvērtīgi, jo tie ir ar daudz mazākām izmaksām nekā slimnīcas. Arī Latvijai tas ir ļoti būtisks jautājums – kā sakārtot veselības aprūpes sistēmu, lai mazinātu izmaksas arī nākotnē. Un tas prasa pilnīgi jaunu pieeju. Man šķiet, ka Ilze Viņķele ir gatava šim izaicinājumam.

Lielā naudas ieplūdināšana to caurumu un tā cauruma struktūru ir izgaismojusi vēl skaudrāk

Ilze Viņķele

Kā vērtējat finansējuma trūkuma problēmas risināšanu veselības nozarē?

Ingrīda Circene

vairākkārt bijusī veselības ministre

Visai Latvijas medicīnai ir ļoti sāpīgs tas fakts, ka ir apstādināta sistēmiska finansējuma pieaugumu paredzoša likuma darbība. Kamēr nebūs skaidri definēti finanšu ienākumu avoti veselības nozarei un precīza tā pieauguma kāpne, kas bija ierakstīta veselības aprūpes finansēšanas likumā, es domāju, šis politiski neskaidrais jautājums ļoti pasliktinās kopējo situāciju. Arvien vairāk mediķu, tajā skaitā arī rezidenti, medmāsas, skatās maksas medicīnas virzienā. Bija Valsts kontroles ziņojums, ka reāli trūkst 3500 medicīnas māsu, arī vecmātes, ārsti utt. Pašreiz nav piedāvājuma, kā to risināt. Bija vienreizējais ap 200 miljonu finansējuma pieaugums nozarei, taču tā summa, ko klāt savos maciņos saņēma medicīnas darbinieki, nav motivējoša. Nav skaidrs, kā tiks īstenots nepieciešamais algu palielinājums, jo veselības finansēšanas likums atlikts, ja nemaldos, uz 2021. gadu. Lai tad kaut kas jauns stātos spēkā, tam jau tagad jābūt sagatavotam, izdiskutētam, taču pašreiz tādas sarunas nav manāmas.

Ilze Viņķele: akcents tagad tiek likts uz to, kā noturēt jaunos. Taču pie mūsu demogrāfijas to jauno proporcionāli būs tik, cik ir, un vēl drusku mazāk. Tas nozīmē, ka jānotur visi, arī gados vecākie. Tajā skaitā pārkvalificējot tos, kas ir pirmspensijas un pensijas vecumā.

Ilze Viņķele: ja šajās dienās premjers izteicās, ka Viņķelei pie viņa jānāk ar slimnīcu slēgšanas plānu, tad es tiešām labprāt premjeru iepazīstināšu ar datiem. Jo tas, kā slimnīcu skaits ir mazināts, ir visai iespaidīgi. Un tas ir noticis, neskatoties uz to, ar kādām prioritātēm katrs konkrētais ministrs atnāk.

Ilze Viņķele

Veselības ministre

Dzimusi 1971. gadā Rēzeknē

Augstskolā Attīstība ieguvusi sociālā darbinieka izglītību, Rīgas Stradiņa universitātē – maģistra grādu sabiedrības veselībā, bet RSU un RISEBA apvienotajā programmā – maģistra grādu veselības vadībā. Zināšanas papildināja Arizonas Universitātes Makeina institūtā ASV

Darbojusies partijās Tēvzemei un brīvībai/LNNK, Pilsoniskā savienība, Vienotība, Kustība Par!

Tikusi ievēlēta 10., 11. un 12. Saeimā

Bijusi Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles palīdze, vairāku ministriju parlamentārā sekretāre, labklājības ministre

Autors: Romāns Meļņiks, Diena

Informācija atjaunota: 2019.07.10 - 9:47