Jūs atrodaties šeit

Infekcijas slimības: to pazīmes, inficēšanās riski, ārstēšana

Adenovīrusi

Adenovīrusi ir DNS saturoši vīrusi. Ir sastopams 41 adenovīrusu serotips.
Infekcijas avots ir slimais cilvēks. Vīruss izdalās no organisma ar aizdegunes gļotām, krēpām, konjuktīvu izdalījumiem un fekālijām. Pārnešanas mehānisms ir gaisa pilienu un fekāli orālais. Infekcijas izplatīšanās iespējama ar inficētiem priekšmetiem (kabatlakati, trauki, u.c.). Pastāv iespēja inficēties arī peldbaseinā. Adenovīrusu izraisītās elpceļu slimības parasti manifestējas aukstajā gadalaikā.
Inkubācijas periods ilgst 4-12, biežāk 5-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski vai strauji, ar temperatūras paaugstināšanos. Jau slimības pirmajās dienas ir izteiktas katarālās parādības - iesnas, faringīts, faringotonsilīts (rīklesgala apsārtums, mandeļu iekaisums). Kakla un zemžokļa limfmezgli ir palielināti. Iekaisuma process var izplatīties uz leju pa elpceļiem un skart balsenes, trahejas un bronhu gļotādu. Visraksturīgākā adenovīrusu infekcijas izpausme ir konjuktivīts, kam raksturīgas sāpes un dedzinoša sajūta acīs. Konjuktivīti var būt serozi, folikulāri un plēvaini. Infekcijas forma un smagums var variēt plašās robežās - no viegliem katarāliem simptomiem līdz pneimonijai ar letālu iznākumu.

A hepatīts

A hepatīts ir vīrusu infekcija, kas izplatās kā zarnu infekcija (fekāli orālais inficēšanās mehānisms). Šī infekcija biežāk sastopama valstīs, kurās ir ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu trūkums un zems higiēnas iemaņu līmenis iedzīvotājiem. Tie ir Āfrikas, Dienvidamerikas un arī Āzijas dienvidu reģioni.

Līdz 90-gadu vidum A hepatīts bija ļoti izplatīta infekcijas slimība arī Latvijā, piemēram, 1991.gadā tika reģistrēts 3901 A hepatīta gadījums, 1995.gadā - 2534 gadījumi. 2000.gadā saslimušo skaits samazinājās līdz 237 gadījumiem un arī turpmāk saslimstība turpināja samazināties. Lai gan 2007.gadā saslimstība ar A hepatītu bija viszemākā, tomēr infekcijas ievešanas un izplatīšanās risks joprojām pastāv, jo vīruss viegli izplatās kad netiek ievērota personīgā higiēna. Gadījumos, ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti, var izcelties slimības uzliesmojumi.

Periods no inficēšanās brīža līdz pirmajiem slimības simptomiem ir vidēji 15 līdz 50 dienas (vidēji 4 nedēļas). Pirmsdzeltes periods ilgst no 3 līdz 7 dienām, kad pacientam ir slikta dūša, nogurums, apetītes zudums, drudzis, sāpes labajā paribē. Bieži vien A hepatīts atgādina gripai līdzīgu saslimšanu vai kuņģa - zarnu trakta darbības traucējumus. Aizdomas par hepatītu rodas, kad pacientam parādās tumšs urīns un gaiši izkārnījumi. Pēc dažām dienām acu āboli un āda paliek dzelteni. Dzeltes periods ilgst līdz 2 nedēļām. Maziem bērniem dzelte var arī neveidoties. Nereti infekcija norit bez simptomiem.

Svarīgi, ka divas nedēļas pirms slimības simptomu parādīšanās hepatīta A vīruss izdalās ar slimnieka fekālijām. Tas nozīmē, ka cilvēks, pats jūtoties vesels, var izplatīt infekciju, ja netiek ievērota personīgā higiēna.

Visbiežāk A hepatīta vīruss izplatās:

  •     no cilvēka uz cilvēku tiešā sadzīves kontakta ceļā un ar priekšmetiem, kas piesārņoti ar slimnieka fekālijām, roku higiēnas neievērošanas dēļ;
  •     dzerot piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas satur vīrusus;
  •     peldoties ūdenskrātuvēs, kuras varētu būt piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām;
  •     anālā seksuālā akta laikā ar inficētu personu.

Pēdējos gados Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk inficējas ar A hepatītu, ceļojot uz valstīm, kurās ir augsta saslimstība ar šo infekciju.

A hepatīta profilakses pasākumi

    Specifiskā profilakse:
 

  • Vakcinācija pret A hepatītu dod ilgstošu un efektīvu aizsardzību pret infekciju. Vakcinācija rekomendējama pirms ceļojuma uz valstīm, kurās A hepatīts ir plaši izplatīta infekcija. Vairākās valstīs vakcināciju iesaka arī kontaktpersonām infekcijas perēkļos, kad stingra higiēnas pasākumu ievērošana ir apgrūtināta vai nav iespējama. Atkarībā no vakcīnas ražotāja, bērnus var vakcinēt no 1 vai 2 gadu vecuma. Par vakcinācijas iespēju jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu.
  • Imūnglobulīna ievadīšana pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku (praktizē atsevišķās valstīs). Aizsardzības efekts ir īslaicīgs - līdz 3 mēnešiem.

    Nespecifiskā profilakse:
 

  • Personīgās higiēnas ievērošana. Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm vairākas reizes dienā, it sevišķi pēc tualetes apmeklēšanas, pirms ēšanas, dzeršanas, ēdiena gatavošanas un pasniegšanas, zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām, smēķēšanas;
  • Pārliecināties, ka arī bērni bieži un rūpīgi nomazgā rokas.
  • Roku mazgāšanā priekšrocība ir šķidrām ziepēm, jo uz ziepju gabaliem vīrusi saglabājas;
  • Ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
  • Iemācīt bērniem nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus, citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas ierosinātāji.
  • Nelietot kopīgus traukus - glāzes, karotes un citus.
  • Nedzert ūdeni no krāna. Uzturā lietot uzturā vārītu ūdeni.
  • Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas nav šim mērķim paredzētas vai ja ir šaubas par ūdens kvalitāti. Peldēšanās laikā nemērciet seju ūdenī.

Lai inficētos ar A hepatītu, nepieciešams niecīgs vīrusu daudzums (minimālais vīrusu daudzums nav zināms), kas ir pietiekami izturīgs apkārtējā vidē. Vīrusa inaktivēšanai izmanto:

  •  Produktu karsēšanu (nepieciešama temperatūra sākot no 85 grādiem un ekspozīcijas laiks ne mazāks par 1 minūti);
  • Virsmu dezinfekciju telpās un sanitārajos mezglos (var lietot sadzīvē lietojamo balinātāju (satur aktīvo hloru), atšķaidot to ar ūdeni koncentrācijā 1 : 100);
  • Sanitāro mezglu virsmu tīrīšanu mājas apstākļos veic izmantojot tīrīšanas līdzekļus, kas satur četraizvietotos amonija savienojumus (NH 4 + ) un/vai sālsskābi (HCl) (šādi ķīmiskie savienojumi atrodami vairāku sanitāro telpu un WC tīrīšanas līdzekļu sastāvā).
  • Veļas mazgāšanu veļasmazgājamā mašīnā, kas funkcionē nepieciešamajā režīmā.

Pareiza roku mazgāšana samazina A hepatīta vīrusa daudzumu.

Jāņem vērā, ka 14 dienu laikā pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku, steidzamas profilakses nolūkā, ir iespējams veikt vakcināciju pret A hepatītu.

Ieteikumi A hepatīta profilaksei pārtikas sagatavošanas laikā

  •     pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas vienmēr rūpīgi nomazgājiet rokas, vienmēr nomazgājiet svaigus dārzeņus, ogas, augļus un zaļumus; rūpīgi mazgājiet ēdamtraukus, sevišķi dakšiņas, karotes, krūzes un glāzes;
  •     neļaujiet pagatavotam ēdienam saskarties ar jēliem pārtikas produktiem un netīriem iepakojuma materiāliem, priekšmetiem un virsmām, gan pērkot produktus, gan arī savā virtuvē;
  •     neiesaistieties ēdiena gatavošanā vai pasniegšanā, ja jums ir infekcijas slimības pazīmes, tai skaitā ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, caureja, vemšana, stipras iesnas, klepus, strutainas brūces uz rokām vai dzelte;
  •     sargājiet pārtikas produktus no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas.

Darbiniekiem, kuri ir saskarē ar pārtikas produktiem, nepieciešams vienmēr rūpīgi ievērot pareizu roku mazgāšanas procedūru un atcerēties, ka:

  •     nedrīkst apmeklēt darbu, ja ir novērojami infekcijas slimības simptomi (caureja, vemšana, dzelte, paaugstināta ķermeņa temperatūra u.c.);
  •     nedrīkst uzsākt darbu pēc slimības, kamēr nav saņemts ārsta atzinums par izveseļošanos;
  •     pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku nepieciešama obligāta medicīniskā novērošana pie ģimenes ārsta.

Anoģenitālās herpes

Anoģenitālās herpes ir ģenitāliju ādas un gļotādas infekcijas slimība, ko izraisa vīruss.

Slimības izpausme ir sāpīgi pūslīši uz ādas ap dzimumorgāniem un gļotādas uz apsārtušas  ādas fona. Tie pēc dažām dienām pārplīst, bet 1-3 nedēļas vēlāk tajās pašās vietās atkārtojas. Simptomi parādās 2–30 dienu laikā pēc kontakta ar inficētu dzimumpartneri. Gan sievietēm, gan vīriešiem slimība var noritēt arī bez sūdzībām.

Slimība ir grūti izārstējama. Vēlama dzimumpartneru medicīniskā izmeklēšana un, nepieciešamības gadījumā, arī ārstēšana.

Sieviete ar neizārstētām anogenitālajām herpēm var dzemdēt inficētu bērnu.

B hepatīts

B hepatīts ir viena no izplatītākajām infekcijas slimībām pasaulē. To izraisa vīruss, kas bojā aknas. Vīruss, kuru sauc par B hepatīta vīrusu (HBV), var izraisīt hronisku infekciju (vīrusa nēsāšanu visas turpmākās dzīves laikā), aknu cirozi, aknu vēzi, aknu mazspēju un nāvi.

Kam pastāv risks saslimt?
Ar B hepatītu var saslimt ikviens cilvēks neatkarīgi no vecuma, nodarbošanās un dzīvesvietas. Līdz 1998. gadam Latvijā katru gadu vairāk kā 400 dažāda vecuma cilvēku saslima ar B hepatītu, un gandrīz 10% no pārslimojušajiem ik gadu mira no komplikācijām. Pēdējo gadu laikā un it īpaši 2008. gadā ir parādījusies tendence vīrushepatītu saslimšanu skaitam strauji pieaugt. 2001. gadā reģistrēti 839 saslimšanas gadījumi. 17% no saslimušo skaita ir bērni līdz 18 gadu vecumam, galvenokārt tie ir pusaudži (80%).
Ja jums ir bijis kādas citas izcelsmes hepatīts, Jūs joprojām varat saslimt ar B hepatītu.

Kā izplatās B hepatīts?
Infekcijas avots var būt slimnieks vai vesels cilvēks - šo vīrusu nēsātājs. Ar B hepatītu var inficēties, tieši kontaktējot ar inficēta cilvēka asinīm vai organisma šķidrumiem, piemēram:
• tuvā sadzīves kontaktā ar HBV nēsātāju ģimenē, mācību iestādē, internātā, kopmītnēs, u.c.
• kopīgi lietojot adatas un šļirces intravenozo narkotiku ievadīšanai, - kopīgi lietojot asus priekšmetus (žiletes u.t.l.),
• dzimumkontakta laikā, ja partneris ir vīrusa nēsātājs,
• dažādu ar asinīm saistītu manipulāciju laikā (tetovēšana, ausu caurduršana vai nesterilu instrumentu lietošana, u.c.),
• dzemdību laikā, auglim virzoties pa dzemdību ceļiem, vai grūtniecības laikā, ja traumēta placentārā barjera.

Kas ir B hepatīta vīrusa nēsātāji?
Reizēm cilvēki, kuri inficējušies ar HBV, pilnīgi neizveseļojas, viņi kļūst par šī vīrusa nēsātājiem un visas turpmākās dzīves laikā var inficēt citus cilvēkus. Latvijā vismaz 30 000 cilvēku ir B hepatīta vīrusa nēsātāji. Bērniem B hepatīta infekcija biežāk norit bez klīniskiem simptomiem, ļoti bieži seko HBV nēsāšana (pēc literatūras datiem 25-80%).

Slimības pazīmes
Periods, kad cilvēks ir inficējies, bet vēl nav slimības klīnisko pazīmju, vidēji ilgst 2-6 mēnešus. Bērniem pirmajos dzīves gados infekcija var noritēt bez klīniskiem simptomiem, bet ļoti bieži bērns pēc tam kļūst par vīrusu nēsātāju. Vecākiem bērniem slimība var noritēt ar gripas klīnisko ainu vai ar tipiskiem simptomiem - dzelti, drudzi, urīnu tumšā alus krāsā, vēdersāpēm, nespēku un ēstgribas zudumu. Jūs varat slimot ar B hepatītu (un izplatīt vīrusu), to nemaz nezinot. Reizēm cilvēkam, kurš inficējies ar HBV, simptomu nav vispār. Iespējams, ka esat saslimis ar vīrushepatītu B, ja Jums ir kāds no šiem simptomiem:
• Jūsu acis un āda kļūst dzeltena,
• Jums zūd apetīte,
• Jums ir slikta dūša, vemšana, drudzis, sāpes vēderā vai locītavās,
• Jūs jūtaties ļoti noguris un nespējat strādāt nedēļām vai mēnešiem.

Jāatceras, ka apmēram 1/3 inficēto personu vīrushepatīts B noris bez simptomiem. Slimība pāriet hroniskā formā  5-10% gadījumu.

Sekas: 

Līdz 90% inficēto zīdaiņu, 30% - bērnu līdz piecu gadu vecumam un 6% inficēto personu pēc piecu gadu vecuma kļūst par hroniskiem B hepatīta vīrusu nēsātājiem. Slimības sekas var būt ļoti nopietnas - hronisks aknu iekaisums, ciroze, aknu vēzis.

Vai ir iespējama B hepatīta ārstēšana?
B hepatīta ārstēšanai nav specifisku medikamentu, tādēļ tā profilakse ir ļoti svarīga. Vienīgais efektīvais aizsardzības veids ir vakcinācija. Pilnīgai aizsardzībai nepieciešamas trīs vakcīnas devas.

Kam būtu jāvakcinējas?
Kopš 1997. gada novembra Latvijas imunizācijas kalendārā ir iekļauta obligātā jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu. No 2007.gada bezmaksas vakcināciju pret šo infekciju veic arī bērniem, kas ir dzimuši pirms 1997.gada (pusaudzīem 14 gadu vecumā). Bez tam, speciālisti iesaka šo vakcināciju veikt:
• ārstniecības iestāžu darbiniekiem, kuri ikdienā saskaras ar asinīm un citiem bioloģiskiem šķidrumiem;
• ģimenes locekļiem, kuru ģimenēs ir hroniska B hepatīta slimnieks vai B hepatīta vīrusa nēsātājs;
• intravenozo narkotiku lietotājiem;
• personām, kuras bieži maina dzimumpartnerus;
• ceļotājiem, kuriem iespējams tiešs kontakts ar B hepatīta endēmisko rajonu iedzīvotājiem, kā arī personām, kurām ceļojuma laikā ir iespējama medicīnisko manipulāciju veikšana;
• pacientiem, kuriem bieži tiek veiktas medicīniskās manipulācijas;
• personām, kuras strādā vai uzturas kā pacienti ārstniecības iestādē garīgi slimiem cilvēkiem;
• personām, kuras pārslimojušas C hepatītu.

C hepatīts

Vīrushepatīts C ir akūta vai hroniska vīrusa izraisīta infekcija. Lielai daļai C hepatīta slimnieku nav simptomu vai arī tie ir nespecifiski (20-30%). Tikai 25% slimnieku parādās dzelte.

Simptomi:
• apetītes un svara zudums;
• nogurums, muskuļu vājums; • neskaidras sāpes vēderā (spiedošas sāpes labajā paribē);
• dzelte (āda un acu gļotāda iekrāsojas dzeltena);
• sāpes muskuļos un locītavās;
• palielinātas aknas;
• palielināta liesa;
• vemšana, caureja.

Simptomi var parādīties 2 nedēļu līdz 6 mēnešu laikā pēc inficēšanās. Laboratoriskajos izmeklējumos: palielināts ALAT līmenis, specifiskie marķieri (AntiHCV, HCV-RNA)

Būtiska ir diferenciāldiagnostika no autoimūna hepatīta B, hepatīta D un alkohola vai medikamentu izraisīta hepatīta.

Campylobacter izraisīts enterīts (kampilobakterioze)

Izplatība - kampilobakterioze ir nozīmīgs caurejas cēlonis visā pasaulē un visās vecuma grupās, izraisot 5 - 14% no caurejām visā pasaulē, kā ir arī nozīmīgs caurejas izraisītājs ceļotājiem. Augstāka saslimstība ir reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un gados jauniem pieaugušajiem. Saslimšanas gadījumu skaits mērenā klimata joslās pieaug siltajos gada mēnešos. Latvijā situācija nav pietiekami apzināta sakarā ar grūtībām šīs infekcijas laboratoriskajā diagnostikā. Eiropas Savienības valstīs kampilobakteriozes saslimstība parasti ir līdzīga salmonelozes saslimstībai.

Slimības pazīmes - dažāda smaguma pakāpju caureja.

Infekcijas avots - dzīvnieks (mājputni, liellopi, arī cūkas, aitas, kaķēni, kucēni), visbiežāk ar šo izraisītāju inficēta ir jēla mājputnu gaļa.

Infekcijas izplatīšanās veids - var inficēties, lietojot uzturā inficētus dzīvnieku izcelsmes produktus (nepietiekoši termiski apstrādātu vistas gaļu, nepasterizētu pienu), inficētus augļus, dārzeņus un ūdeni; tiešā kontaktā ar infekcioziem mājdzīvniekiem.

Difterija

Difterija ir akūta infekcijas slimība, kam raksturīgs iekaisums un plēvaini aplikumi uz rīklesgala gļotādas vai ādas, kā arī organisma smaga, vispārēja intoksikācija.
Difterijas ierosinātājs ir nūjiņveida baktērija, kas labi iztur izžūšanu, ir noturīga pret aukstumu, ilgi saglabājas uz priekšmetiem, kurus lietojuši slimnieki vai baktērijas nēsātāji.
Difterijas infekcijas avots ir ar difteriju slims cilvēks, kā arī vesels cilvēks - baktērijas nēsātājs. Visbiežāk cilvēka organismā difterijas nūjiņas nokļūst caur mandelēm, rīkles un deguna gļotādu. Ar difteriju var inficēties ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs. Tādā veidā var inficēties darbavietā, veikalā, sabiedriskajā transportā, kafejnīcā, deju zālē, kinoteātrī u.c. sabiedriskās vietās.
Difterijas ārstēšana noris vieglāk, ja tiek sākta laikus. Pat vieglas slimības formas var izraisīt grūti ārstējamas komplikācijas un ārstēšana šādā gadījumā var ieilgt pat vairākus mēnešus, ja nav sākta laicīgi. Nav garantijas, ka neiestāsies invaliditāte. Difterijas slimnieka pilnvērtīga ārstēšana iespējama tikai slimnīcā.

Epidēmiskais parotīts

Epidēmiskais parotīts jeb tautas valodā sauktās cūciņas ir akūta infekcijas slimība, kam raksturīgs pieauss siekalu dziedzeru pietūkums, ko pavada paaugstināta ķermeņa temperatūra. Infekcijas avots ir slimnieks, kurš izdala vīrusus pēdējās inkubācijas perioda dienās un pirmajās 4 - 5 slimības dienās. Inficēšanas parasti notiek gaisa pilienu ceļā, dažkārt arī ar slimnieka siekalām aptraipītiem priekšmetiem.

Epidēmiskais parotīts var izraisīt šādas komplikācijas:
• Meningītu (15% saslimušo),
• encefalītu (viens gadījums uz 200 saslimušajiem),
• orhītu (1 no 5 pēcpubertātes vecuma slimniekiem),
• olnīcu iekaisumu (5% pēcpubertātes jaunietēm),
• pankreatītu (4% slimnieku),
• sterilitāti, kurlumu (atsevišķos gadījumos).

Vislielāko epidēmiskā parotīta gadījumu skaitu novēro ziemas - pavasara sezonā. Vienīgais efektīvais epidēmiskā parotīta profilakses veids ir vakcinācija, kas iekļauta bērnu vakcinācijas kalendārā kopš 1983. gada.

Ērču encefalīts

Ērču encefalīta vīruss
Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas galvenokārt siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā u.c.
Ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Noskaidrots, ka ap 30% ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar ērču encefalīta vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc ērces koduma ir ievērojams.

Ērču encefalīta simptomi
Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, vienas līdz triju nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvas sāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.
Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta.

Imunitāte visai dzīvei
Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisku antivielu klātbūtnes noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.

Kam ieteicams vakcinēties
Lai izsargātos no ērču encefalīta, būtiskākais profilakses pasākums ir savlaicīga vakcinācija. Vakcinācija īpaši nepieciešama personām, kuras regulāri apmeklē mežus un krūmājus, kā arī tūristiem, kuri apmeklē ērču encefalīta endēmiskos rajonus.
Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss  ietver trīs vakcīnas devas. 1 - 3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6 - 12. Lai saglabātu imunitāti ik pēc 3-5 gadiem nepieciešama ievadīt revakcinācijas devu.
Pēcvakcinācijas periodā injekcijas vieta var būt sāpīga, iespējama neliela temperatūras paaugstināšanās. Pārbaudīts, ka vairāk kā 95% vakcinēto personu ir izveidojies antivielu aizsarglīmenis (ir laba imunitāte). Vakcinācijai nav vecuma ierobežojumu, bērniem vakcinācija pret ērču encefalītu veicama no viena gada vecuma. Vakcināciju pēc parastās shēmas ieteicams veikt ziemas mēnešos. Ja vakcināciju veic vasaras periodā, tā veicama pēc ātrās vakcinācijas shēmas, lai ātrāk izveidotos antivielas (imunitāte).

Informācija par ērcēm
Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas ērču sugas - suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk tās austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces.
Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz - sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 cm augstumā (maksimāli – līdz 1m augstu) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2 - 3 gadus un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm.
Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas - kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk - nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākošā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas.
Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta. Ērces sākuma attīstības stadijās, to niecīgo izmēru dēļ, ir grūti saskatīt.
Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 līdz +5°C.

Ja ērce ir piesūkusies
Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.
Pirms ērces izvilkšanas dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un lēni, ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap ērces snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm.
Vēlāms  vienu mēnesi pēc ērces piesūkšanās lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās,  pārmērīgās sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas  fiziskas slodzes.

Detalizētu ieteikumu saņemšanai, kā arī gadījumā, ja parādās slimības simptomi, nepieciešams vērsties pie ārsta.

Kā izvairīties no ērces piesūkšanās
Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze jāieliek biksēs. Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas.
Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot no pastaigas, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Jāatceras, ka ērces var atnest mājās arī ar mežā plūktām puķēm un zariem.

Ērlihioze

Ērces pārnēsā arī tādus mikroorganismus kā ērlihijas, kas var izraisīt saslimšanu ne tikai mājlopiem un suņiem, bet, kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem.
Daudzos gadījumos ērlihioze var noritēt vieglā formā, asimptomātiski un pāriet pati no sevis. Šai slimībai iespējami gripai līdzīgi simptomi - drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī, bet smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības. Tāpēc minēto simptomu gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Ērlihiozi ārstē ar antibiotikām. Pret šo slimību nav iespējama vakcinācija.

Gonoreja

Gonoreja ir hroniska dzimumceļu un urīnceļu gļotādu iekaisuma slimība, ko izraisa baktērijas. Inficēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā. Inficējoties orālā vai anālā seksa laikā, iekaisums attīstīsies rīklē vai taisnajā zarnā. Ja pēc tualetes lietošanas nemazgā rokas, gonoreja var tikt ienesta acu gļotādā, kur attīstās akūts iekaisums. Ar gonoreju slimojoša māte dzemdību laikā var inficēt  bērnu. Ar gonoreju var inficēties, lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - mitrus dvieļus, sūkļus. Šādā ceļā infekciju var pārnest arī uz mazu meiteņu dzimumceļiem.

Parastās sūdzības sievietēm ir zaļgani  strutaini izdalījumi no dzimumorgāniem, sāpes vēdera lejasdaļā, bieža, sāpīga urinēšana, ilgstošas, neregulāras vai sāpīgas menstruācijas.

Vīriešiem veselības traucējumi ir izteiktāki - sāpīga urinēšana un strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla - īpaši slimības sākumstadijā. Infekcijai izplatoties - bieža urinācija, sāpes vēdera lejas daļā un oliņās.

Pirmās sūdzības var parādīties 3 dienu līdz 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, bet slimība var noritēt arī ar vāji izteiktiem simptomiem.

Slimība ir izārstējama. Neārstēta gonoreja gan vīriešiem, gan sievietēm var izraisīt neauglību un locītavu iekaisumu. Sievietēm iespējams akūts vēderplēves iekaisums un sastrutojums mazajā iegurnī.

Gripa

Kas ir gripa, kādas ir tās pazīmes?
Gripa ir akūta, sevišķi lipīga vīrusu infekcija, kas skar elpceļus.

Gripas pazīmes ir:
• pēkšņs sākums;
• galvassāpes;
• drudzis;
• paaugstināta temperatūra;
• kaulu "laušanas sajūta'';
• aizlikts deguns bez iesnām un sauss, rejošs klepus.

Salīdzinot ar citām infekcijas slimībām, gripa atšķiras ar izplatīšanās ātrumu, izraisīto komplikāciju biežumu un smagumu. To dēļ gripas epidēmijas laikā 2 - 5 reizes pieaug hospitalizāciju skaits un cilvēku vēršanās biežums pēc medicīniskās palīdzības.

Gripas ierosinātājs
Gripas ierosinātājs ir vīruss, kas atšķiras no citiem vīrusiem ar savu mainīgo dabu. Uz tā ārējā apvalka atrodas antigēni, kuri katru gadu ir citādā kombinācijā. Vīrusam nokļūstot cilvēka organismā, izveidojas antivielas pret šiem antigēniem. Jo ātrāk organisma imūnsistēma izveido antivielas, jo ātrāk  izveidojas imunitāte.

Gripas vakcīna
Imunitāti var izveidot arī mākslīgi, ievadot organismā vakcīnu. Tā izraisa antivielu veidošamos, bet neizraisa slimību. Gripas vīrusa mainības dēļ katru gadu vakcīna ir jāizstrādā no jauna.

Kā var paredzēt, kādi gripas vīrusu veidi izraisīs gripu nākamajā sezonā?
Parasti vakcīnas sastāvā pēc PVO ( Pasaules Veselības organizācijas) rekomendācijas tiek iekļauti tie gripas vīrusa varianti, kas parādījušies iepriekšējās gripas sezonas beigās, jo nākamajā sezonā dominē tieši iepriekšējās sezonas gripas vīrusi.

Kā ar gripas vīrusu inficējas?
Gripas infekcijas avots ir slimais cilvēks. Tam klepojot, runājot, šķaudot, apkārt veidojas aerosola mākonis, kas satur augstu vīrusu koncentrāciju. Pēc kārtīgas nošķaudīšanās vīrusi var izplatīties pat 6 metru attālumā. Cilvēks inficējas, ieelpojot gaisu, kas satur gripas vīrusus vai lietojot priekšmetus, uz kuriem atrodas slimā cilvēka deguna un rīkles sekrēti.

Vai var prognozēt gripas epidēmijas tuvošanos?
Jā, var prognozēt. Lai prognozētu gripas saslimstības pieaugumu un epidēmijas sākumu, LIC veic gripas un AAEI (akūtu augšējo elpceļu infekciju) monitoringu. Ja gripas gadījumi tiek konstatēti valstīs, kuras atrodas tuvu mūsu valsts robežai, gripas uzliesmojuma draudi palielinās.

Kad gripa skar Latviju?
Gripa Latvijā izplatās rudens - ziemas periodā. Parasti saslimstības pacēlums ilgst 8 - 10 nedēļas.

Kuriem cilvēkiem ir ieteicama vakcinācija?
Katru gadu ir iespējams vakcinēties pret gripu. Vakcinēties ir ieteicams rudens sākumā, kad gripas epidēmija vēl nav sākusies. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem 80% vakcinēto personu ar gripu nesaslimst, bet 20% izslimo gripu vieglā formā. Cilvēkiem pēc 60 gadiem imunitāte izveidojas tikai 60% līmenī, taču saslimušajiem gripa norit bez komplikācijām. Pēcvakcinācijas periodā dūriena vietā iespējams neliels apsārtums un pietūkums.

Vakcinācija nav ieteicama tiem cilvēkiem, kuriem ir izteikta alerģija uz olas proteīnu

Vakcīna  īpaši ieteicama:
1. cilvēkiem, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu;
2. pieaugušajiem un bērniem (vecākiem par 6 mēnešiem), kuri pieder augsta riska grupai, jo tiem ir lielākas iespējas izveidoties gripas komplikācijām. Tās ir personas, kuras slimo ar hroniskām elpceļu (piemēram, bronhiālo astmu) un sirds - asinsvadu slimībām, nieru un asins slimībām (piemēram, sirpjveida šūnu anēmiju), metabolām slimībām (piemēram, cukura diabētu) un imūnsupresiju.
3. personām, kurām ir cieša saskare ar augsta riska grupas slimniekiem: medicīnas darbiniekiem un ģimenes locekļiem. Gripas vakcinācija ir ieteicama arī visiem tiem, kas negrib slimot ar gripu vai nevar to atļauties (studenti, sportisti u.t.t.)

Vai var izvairīties no saslimšanas ar gripu nevakcinējoties?
Gripas epidēmijas laikā pēc iespējas mazāk apmeklējiet tādas vietas, kur uzturas daudz cilvēku - sabiedriskais transports, teātris, kino, tirgus u.t.t.! Regulāri vēdiniet telpas, tādējādi samazinot gripas vīrusu daudzumu tajās! Dienas laikā pēc iespējas biežāk mazgājiet rokas, īpaši tad, ja ir bijusi saskare ar slimiem cilvēkiem! Pēc iespējas vairāk uzturā lietojiet šķidrumu - zāļu tējas, augļu sulas, minerālūdeni! Iekļaujiet savā ēdienkartē pēc iespējas vairāk produktus, kas satur fitokomponentus. Tie ir bioķīmiski savienojumi, kas palīdz organismam cīnīties ar vīrusiem un saglabāt veselību. Šīs vielas ir svaigos kāpostos, ķiplokos, lociņos, citrusaugļos, jāņogās. Lietojiet uzturā skābpiena produktus, jo tie satur mikroorganismus, kas stimulē imūnsistēmu. Brīnišķīgs līdzeklis cīņai ar gripu ir ķiploks: tam piemīt baktericīdas un imūnstimulējošas īpašības. Nozīmīga loma ir C vitamīnam. Tas veicina interferona izstrādi organismā, kas darbojas vīrusiznīcinoši. Tāpēc ēdiet daudz kivi, mežrozīšu augļus, kāpostus, saldos piparus, apelsīnus un greipfrūtus.

Hlamidioze

Hlamidioze ir baktēriju izraisīta dzimumorgānu slimība, ar ko inficējas dzimumkontakta ceļā. Pirmās sūdzības var parādīties 1 līdz 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, tomēr vairumā gadījumu slimība norit bez sūdzībām.

Sievietēm var būt arī ilgstošas, sāpīgas vai neregulāras menstruācijas, sāpes vēdera lejas daļā vai krustos un bezkrāsaini izdalījumi no dzimumorgāniem.

Vīriešiem  var būt dedzinoša sajūta urinējot un strutaini vai gļotaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, bet parasti nekādu sūdzību nav.

Ja inficēšanās notikusi orālā seksa rezultātā, parādās sāpes kaklā un izdalījumi aizdegunē. Anālai hlamīdiju infekcijai raksturīgs sāpīgums taisnās zarnas apvidū un gļotaini, strutaini izdalījumi no anālās atveres. Infekcijai iekļūstot acu gļotādā, attīstās konjunktivīts.

Infekcija ir grūti izārstējama. Tā ir izārstējama, ja pareizi un savlaicīgi noteikta diagnoze un ārstējas visi seksa partneri.

Kandidoze

Kandidoze ir plaši izplatīta vagīnas iekaisuma forma, kuru izraisa sēnīte. To iegūst dzimumceļā vai arī  tā ir disbakteroze - lielā daudzumā savairojas rauga sēnītes, kuras  jebkuram cilvēkam atrodas uz ādas un gļotādas. Rauga sēnītes pastiprināti vairojas  novājinātā organismā, diabēta gadījumā, grūtniecības laikā vai var būt sekas plaša spektra antibiotiku lietošanai.

Slimība ir ārstējama, bet mēdz atkārtoties. Lai ārstēšana būtu sekmīga, vienlaicīgi jāārstē arī dzimumpartneris.

Kreicfelda - Jakoba slimība

Cilvēka sūkļveida encefalopātijas ir zināmas sen. Viena no tām ir Kuru - Papua Jaungvinejas kalnos dzīvojošām Fore ciltīm agrāk bieži sastopama nāvējoša neiroloģiska slimība. Šo cilšu ļaudis inficējušies bēru ceremoniju laikā, rituāli ēdot mirušo cilvēku ķermeņus un galvas smadzenes.
Kreicfelda - Jakoba slimība (KJS) ir arī labi zināma prionu izraisīta cilvēku slimība, kura pirmo reizi aprakstīta 1920. gadā. KJS gaitā saslimušajam progresē demenci jeb garīgo spēju zudums un attīstās smagi neiromuskulārie traucējumi. Slimība sākas pakāpeniski ar atmiņas zudumiem uz neseniem notikumiem, darbspēju samazināšanos, izmaiņām emocionālā sfērā, it īpaši ar intereses zudumu par sabiedrisko dzīvi. Slimības sākumu apkārtējie uzskata par nelielu depresiju. Pēc dažām nedēļām pievienojas citi simptomi - nestabila šūpojoša gaita, redzes traucējumi un dažreiz halucinācijas, mēles stīvums, runas lēnīgums un grūtības atrast pareizo vārdu. Tālāk slimība progresē ātri, attīstās smaga neiroloģiskā simptomātika, raksturīga mioklonāla ekstremitāšu kustība. Pēdējā slimības stadijā slimnieks pilnīgi zaudē garīgās un fiziskās funkcijas, viņš guļ bez samaņas. Visbeidzot iestājas koma un slimnieks mirst parasti no pievienojušās pneimonijas. KJS ilgums ir 3 -12 mēneši. Specifiskas ārstēšanas nav.
Ar KJS vienādi bieži slimo abu dzimumu pārstāvji vecumā no 55 līdz 75 gadiem. Saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visās pasaules valstīs ar intensitāti apmēram 1 gadījums uz 1 - 2 miljoniem iedzīvotāju gadā. Epidemioloģiski izšķir sporādisku, mantotu un jatrogēnu KJS variantu.
Sporādiskie gadījumi (85% no visiem KJS gadījumiem) saistīti ar spontānām izmaiņām nervu šūnās esošām olbaltumvielu molekulām, kā rezultātā veidojas prioni.
Mantotā KJS forma (15%) veidojas to gēnu mutācijas rezultātā, kuri atbild par normālu olbaltumvielu veidošanos. Šāda slimības forma sastopama ģimenes locekļiem atsevišķās tautās. Visbeidzot, KJS aģents var tikt pārnests no slimas personas uz veselu indivīdu:
1) injicējot no cilvēka hipofīzes ražotu augšanas hormonu pituitrīnu (aprakstīti ap 70 gadījumiem, bet kopš 1985. gada izmanto tikai sintētiski iegūtu pituitrīnu, tas pilnībā izslēdz inficēšanos);
2) dura mater transplantācijas rezultātā no KJS slima donora (aprakstīti 15 gadījumi);
3) veicot galvas smadzeņu operācijas ar instrumentiem, ar kuriem pirms tam tika operēts KJS slimnieks, jo parastas sterilizācijas metodes neiedarbojas uz prioniem.
Nav pierādījumu, ka KJS var izplatīties ar asins produktiem vai dzimumkontakta ceļā un novērojumi rāda, ka tāda iespēja maz ticama.
Saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 5. janvāra noteikumiem Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" KJS ir obligāti reģistrējama slimība. Pēdējo 5 gadu laikā Latvijā tika reģistrēti 2 KJS gadījumi, personām, kas ir vecākas par 50 gadiem.

Kreicfelda - Jakoba slimības jaunais variants (KJSjv)

Jau LSE uzliesmojuma sākumā radās jautājums, vai LSE var izplatīties alimentārā ceļā uz cilvēkiem? Tāpēc 1990. gadā gan Lielbritānijā, gan vēlāk arī citās valstīs tika uzsākti intensīvi LSE un KJS pētījumi, ieskaitot katra KJS gadījuma reģistrāciju un epidemioloģisko izmeklēšanu. Lai gan tika konstatēts neliels KJS gadījumu skaita pieaugums, tas nebija saistīts ar epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos, bet ar reģistrācijas sistēmas uzlabošanos.
1994. - 1995. gados tika ziņots par 10 KJSjv gadījumiem. Pacienti bija gados jauni cilvēki, slimības klīniskā gaita bija savādāka un nekādi īpaši riska faktori šiem slimniekiem netika atklāti. Izmaiņas galvas smadzenēs atgādināja kuru un scrapie (aitas prionu izraisīta slimība), nevis KJS. Pētījumi pierādīja, ka klasisko KJS un KJSjv izraisa ķīmiski atšķirīgi prioni.
1996. gadā Lielbritānijas konsultatīvā komisija LSE jautājumos paziņoja, ka KJSjv, iespējams, ir saistīts ar inficēšanos ar LSE izraisošu aģentu. Nekavējoties ap šo jautājumu tika sacelta liela ažiotāža. Tika pieņemti stingri pasākumi, lai novērstu jebkādu cilvēka inficēšanās risku, ieskaitot embargo uz Lielbritānijas liellopu gaļu. Līdz šim Lielbritānijā tika reģistrēti ap 50 KJSjv gadījumi, ieskaitot vienu gadījumu Ziemeļīrijā. Tas ir pārāk maz, lai droši secinātu par epidemioloģisku saikni starp LSE un KJSjv un prognozētu tālāku situācijas attīstību. Tomēr, ja pieņem, ka tā ir taisnība, var domāt, ka šie cilvēki ir inficējušies pirms 1990. gada, kad uzsākti plaši profilakses pasākumi. Ja inkubācijas periods ir īss (5-10 gadi), tad KJSjv uzliesmojums nebūs liels. Tomēr, ja vidējais inkubācijas periods ir garš (20 gadi) kā citu prionu ierosinātu slimību gadījumā, var gaidīt gadījuma skaita pieaugumu.
Kā ziņo ES zinātniskā komiteja, viena ar LSE slima govs teorētiski ir spējīga inficēt līdz 400 000 cilvēku, ja tās kautķermenis un subprodukti ir iekļuvuši pārtikas apgrozības tīklā. Vislielāko risku rada galvas un muguras smadzenes un atsevišķi iekšējie orgāni, jo tajos ir visaugstākā prionu koncentrācija.
ES speciālisti uzskata, ka "ideālais patērētāju aizsardzības līmenis" ir "pilnīga inficēto dzīvnieku izslēgšana no pārtikas apgrozības tīkla". Ja to nav iespējams sasniegt, rekomendējams otrais "drošības līmenis" - iepriekšminēto riska orgānu izņemšana no pārtikas ražotnes.

Laimas borelioze

Laimas boreliozi izraisa spirohetas borēlijas, kas galvenokārt lokalizējas ērces zarnu traktā. Ērces, kas pārnēsā borēlijas, sastopamas ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un dažās Āzijas valstīs.
Latvijā ik gadus ar Laimas boreliozi saslimst 200-600 iedzīvotāji. Ērču izpētes rezultāti liecina, ka vidēji 20-40% ērču ir inficētas ar borēlijām. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss tiek ievadīts tieši asinīs, borēlijas no piesūkšanās vietas izplatās cilvēka organismā pēc vairākām diennaktīm.
Izplatītākais Laimas boreliozes simptoms ir ādas apsārtums - erythema migrans, kas parādās ērces piesūkšanās vietā pēc 1-4 nedēļām. Apsārtums izplatās 3 - 5 cm diametrā (un vairāk)un pēc kāda laika pazūd.
Retāk parādās simptomi, kas liecina, ka skarta nervu sistēma, locītavas un, atsevišķos gadījumos arī sirds. Šie simptomi ir zīme, ka borēlijas izplatījušās tālāk par ērces koduma vietu; ne vienmēr pirms tiem ir novērojams ādas apsārtums.
Nervu sistēmas traucējumu simptomi var parādīties pāris nedēļas vai mēnesi pēc ērces piesūkšanās. Tie var izpausties kā nogurums, galvas sāpes, nelabums, svara zudums, neliela temperatūra vai sāpes roku un kāju locītavās, pakausī vai mugurā. Pieaugušajiem iespējama daļēja sejas paralīze.
Ja skartas locītavas, visbiežāk novērojamas periodiskas sāpju lēkmes un uztūkums atsevišķās locītavās. Visbiežāk tiek skartas ceļu, potīšu, elkoņu un plaukstu locītavas.
Vairākus gadus pēc inficēšanās var parādīties ādas bojājumi sarkanzilu laukumu veidā, kas līdzinās veciem apsaldējumiem. Šie ādas bojājumi visbiežāk sastopami uz rokām un kājām un to skartajās vietās iespējamas trulas sāpes vai nejūtīgums.
Laimas boreliozes diagnoze tiek noteikta pēc klīniskām pazīmēm, kā arī laboratoriski veicot asins un spinālā šķidruma analīzes. Apstiprinātu Laimas boreliozi ārstē ar antibiotikām.
Ja pēc ērces piesūkšanās parādījies ādas apsārtums vai citi neskaidri simptomi, vienmēr nepieciešams konsultēties ar ārstu. Pēc pārslimotas boreliozes neveidojas imunitāte un iespējama atkārtota inficēšanās. Pagaidām vēl nav iespējams vakcinēties pret Laimas boreliozi.

Legioneloze

Leģionāru slimība, tās izcelsme
Leģionāru slimība jeb legioneloze ir reta pneimonijas forma, kas pazīstama kopš 20. gs. vidus. Pirmais legionelozes gadījums reģistrēts 1947. gadā, bet pirmais uzliesmojums - 1957. gadā Minesotā. Slimību izraisošā baktērija tika identificēta 1976. gadā pēc liela uzliesmojuma Filadelfijā, ASV kara veterānu leģiona sanāksmē. Kopš šī laika legionelozes gadījumi tiek reģistrēti Amerikas kontinentā, visās Eiropas valstīs, Āfrikā, Japānā, Austrālijā u.c. Lai gan ar legionelozi var inficēties visu gadu, sporādiski saslimšanas gadījumi un arī uzliesmojumi biežāk tiek reģistrēti vasarā un rudenī.

Ierosinātājs, tā izplatība
Legioneloze ir akūta bakteriāla slimība, kuru ierosina gramnegatīvas obligāti aerobas baktērijas, kas pieder Legionella ģintij. Ir pazīstamas aptuveni 42 šīs ģints legionellu sugas, tai skaitā 18 serogrupas, tomēr nozīmīgākais cilvēka patogēns ir L. pneumophila. Šai sugai izšķir vairākas serogrupas. Saslimšanu visbiežāk izraisa 1. serogrupas baktērijas.
Dabā legionellas nelielā daudzumā sastopamas dažādās saldūdens ūdenskrātuvēs - ezeros, upēs, u.c., kur tās dzīvo asociācijās ar zilaļģēm un ūdens amēbām. Legionellas var izdzīvot pie ūdens temperatūras 0-60 °C un pH 5,0-8,5. No dabiskās vides tās var iekļūt ūdensapgādes sistēmās, kur pie labvēlīgiem apstākļiem - temperatūras intervālā 20-45 °C un organisko vielu klātbūtnē savairojas. Legionellas var savairoties dažādās ūdensapgādes sistēmas iekārtās - karstā un aukstā ūdensapgādes sistēmās (dušu, vannu, ūdenskrānu ūdenī), gaisa kondicionētāju dzesēšanas iekārtu, gaisa mitrinātāju, elpošanas sistēmas terapijas iekārtu un dekoratīvo strūklaku ūdenī. Krāna ūdenī tās var izdzīvot mēnešiem ilgi. Īpaši labvēlīgi augšanas apstākļi izveidojas stāvošā ūdenī, kurā atrodamas dažādas organiskās barības vielas.

Inficēšanās ceļi
Cilvēka organismā slimības ierosinātājs nonāk aspirācijas ceļā, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas vai putekļus. Jo aerosolizētie ūdens pilieniņi sīkāki, jo inficēšanās risks lielāks. Inficēšanās nav iespējama iedzerot ūdeni, baktērijām jānonāk tieši plaušās. Legioneloze neizplatās no personas uz personu.
Slimība biežāk sastopama vīriešiem un veciem cilvēkiem. Vecuma grupā līdz 20 gadiem slimība sastopama ļoti reti. Saslimšanu veicinošie faktori ir alkoholisms, smēķēšana, hroniskas plaušu un nieru slimības, cukura diabēts, imūnsupresīvu medikamentu lietošana. Saslimšanas gadījumus visbiežāk novēro saistībā ar viesnīcām, slimnīcām, sanatorijām, pansionātiem u.tml. iestādēm. Slimības uzliesmojumi pārsvarā reģistrēti vasaras - rudens periodā. Biežāk saslimšanas gadījumus novēro attīstītajās valstīs. Slimība raksturīga tūristiem viesnīcās, kurās ir slikti sanitārie apstākļi un kuras apgādātas ar nedezinficētu ūdeni. Ja baktērijas ir savairojušās karstā vai aukstā ūdens apgādes sistēmā daudzumā, kas pietiekams infekcijas izraisīšanai, inficēties iespējams dušas laikā, ieelpojot baktērijas kopā ar sīkiem ūdens pilieniņiem, kas rodas kontaminētajam ūdenim atsitoties pret virsmām. Līdzīgi inficēties iespējams arī no citām viesnīcās esošām ūdensapgādes sistēmām, kas rada ūdens aerosolu - baseiniem, strūklakām u.c. Tomēr lielākie uzliesmojumi saistīti ar gaisa atvēsināšanas iekārtām (gaisa mitrinātājisistēmām), kā arī tā tipa gaisa kondicionieriem, kuros gaisa atvēsināšanai tiek lietots ūdens.

Slimības formas un klīniskās izpausmes
Legionellas izraisa divas klīniski atšķirīgas slimības formas: Leģionāru slimību un Pontiaka drudzi. Abu klīnisko formu sākotnējie simptomi ir apetītes trūkums, mialģijas un galvassāpes. Leģionāru slimības inkubācijas periods ir 2-10 (visbiežāk 5-6) dienas. Slimībai raksturīgs straujš sākums, temperatūrai paaugstinoties līdz 39-40,5 °C, novēro vispārējas intoksikācijas pazīmes, neproduktīvu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, sirds un nieru mazspēju, pneimoniju, diareju. Ja slimība netiek ārstēta, letalitāte ir līdz 39%. Ārstēšanas gadījumā letalitāte ir 5-10%.
Pontiaka drudzis, kura inkubācijas periods ir 5-66 stundas (visbiežāk 24-48 stundas), ir salīdzinoši vieglāka slimības forma bez pneimonijas. Tai raksturīgi gripai līdzīgi simptomi: drudzis, mialģija, galvassāpes. Simptomi neārstējot izzūd pēc 2-5 dienām.
Legionelozes ārstēšanā lieto antibiotikas.

Legionelozes izplatība pasaulē
Atbilstoši Eiropas darba grupas legionellu izraisīto infekciju uzraudzībai (EWGLI) un informācijai internetā, 2001. gadā pasaulē tika reģistrēti aptuveni 350 legionelozes uzliesmojumi un vairāk kā 100 individuāli gadījumi. Kopš 1987. gada, kad tika uzsākta legionelozes gadījumu uzskaite EWGLI tīklā, reģistrēto gadījumu skaits ir pieaudzis desmitkārtīgi. Lielbritānijā Ferovā Bernesā reģistrētajā uzliesmojumā no teātra centra gaisa kondicionēšanas iekārtas tai blakus esošajā ielā, pa kuru pārvietojās gājēji, gaisā nokļuva sīki ūdens pilieniņi, kas saturēja legionellas.
Latvijā pēdējos gados reģistrēti tikai atsevišķi (1-2) slimības gadījumi gadā.

Profilakses pasākumi

Legionelozes riska objekti ir:
• dušas un krāni;
• dziedniecības avoti un virpuļvannas;
• turku pirtis un saunas;
• atvēsinātāju tvertnes un tvaiku kondensatori, mitrinātājsistēmas;
• dekoratīvas strūklakas, īpaši iekštelpās.

Legionellas var vairoties:
• karsta un auksta ūdens tvertnēs, cisternās;
• karstā ūdenī no 20 - 45 °C;
• caurulēs ar zemu ūdens plūsmu, vai apturētu plūsmu (neapdzīvotās viesnīcu istabās);
• dūņās un netīrumos uz cauruļvadu virsmas, krānos un dušas galviņās;
• ūdens sildītājos un karsta ūdens uzglabāšanas tvertnēs u.c.;

Eiropas darba grupa legionellu izraisīto infekciju uzraudzībai (EWGLI), kas izveidota 1986. gadā, izstrādājusi sekojošus ieteikumus legionelozes profilaksei viesnīcās:
• nepieciešama atbildīga pietiekami apmācīta persona legionellu kontrolei;
• personālam jābūt apmācītam legionellu kontrolē;
• jānodrošina karstā ūdens nepārtraukta cirkulācija virs 50 °C temperatūrā;
• aukstā ūdens temperatūrai pastāvīgi jābūt zemākai par 20 °C;
• viesnīcas numuros, kas nav apdzīvoti, vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina ūdens krāni un dušas. To jādara arī ikreiz pirms iemītnieka ierašanās;
• dušas galviņas un krānus jātur tīrus un attīrītus no katlakmens;
• vismaz divreiz gadā jātīra un jādezinficē kondicionētājsistēmu atvēsinātāju tvertnes un ar tām saistītās caurules;
• vienreiz gadā jātīra un jādezinficē ūdenssildītāji (kaloriferi);
• karstā ūdens sistēma jādezinficē ar hloru (50mg/l) 2-4 stundas ilgi pēc ūdens sildītāju darbošanās un katru sezonu pirms tās;
• reizi 1-3 mēnešos jātīra un jādezinficē visi ūdens filtri;
• katru mēnesi jāpārbauda ūdens uzglabāšanas tvertnes, atvēsināšanas tvertnes un redzamo cauruļvadu darbība. Visiem pārsegiem jābūt neskartiem un cieši pieguļošiem;
• vismaz vienreiz gadā jāpārbauda aukstā ūdens tvertnes, jādezinficē ar hloru 50 mg/l un jāiztīra, ja konstatēti nosēdumi un netīrumi;
• jānodrošina, lai jaunu instalāciju un sistēmas modifikāciju rezultātā ūdens plūsma cauruļvados nebūtu neregulāra vai pārtraukta;
• ja viesnīcā ir virpuļbaseini (Džakuzi vannas), jānodrošina:
o nepārtraukta apstrāde ar hloru 2-3 mg/l un šī līmeņa pārbaude vismaz 3 reizes dienā;
o lai vismaz puse no ūdens tiktu apmainīta katru dienu;
o lai smilšu filtri tiktu izmazgāti ikdienas;
o lai vienreiz nedēļā tiktu iztīrīta un dezinficēta visa sistēma;
o lai ikdienas ūdens apstrādes nolasījumu (temperatūra un hlora saturs) pieraksti tiktu saglabāti un viesnīcas vadītāja regulāri pārbaudīti.

Legionelozes mikrobioloģiskā diagnostika
Legionelozes uzliesmojuma gadījumā tā avotu atklāj, savācot informāciju par saslimušo aktivitātēm pirms saslimšanas un meklējot saikni starp atsevišķiem gadījumiem (vienu un to pašu vietu apmeklējumi u.c.). Laboratoriski izmeklē iespējami kontaminētos ūdens avotus un saslimušo klīniskos paraugus. Ja ierosinātājs tiek atklāts abos, ar speciālām metodēm meklē, vai slimnieku un vides paraugos ir viens un tas pats legionellu tips.

Legionellozes mikrobioloģisko diagnostiku veic slimniekiem:
• ar atipiskām un smagām pneimonijām;
• ar elpceļu slimībām, ja pastāv aizdomas par legionelozi;
• ja slimnieks ar pneimoniju 10 dienu laikā pirms saslimšanas bijis ārzemju ceļojumā.

Laboratoriskai testēšanai no slimnieka ņem:
• krēpas;
• bronhoskopijas materiālu, pleiras punktātu;
• urīnu;
• asinis;

No vides testēšanai ņem:
• ūdens paraugus no dabīgām un mākslīgām ūdens krātuvēm, no ūdens apgādes sistēmām un ūdens uzkrāšanas tilpnēm;
• nomazgājumus no gaisa kondicionētāju iekšpuses, ūdens krāniem, dušu galviņām, no ūdens tvertnēm, ja tās izmanto izsmidzināšanai.

Legionellozes mikrobioloģiskās diagnostikas kritēriji. (slimniekiem rezultāts tiek interpretēts kā pozitīvs)
1. Legionellas tiek konstatētas elpceļos, pleiras šķidrumā , urīnā, asinīs.
2. Vismaz četrkārtīgs specifisko antivielu titra pieaugums serumā.
Testēšanas rezultāts: mikrobioloģiskā metode 5 - 10 dienu laikā, veicot pilnu identifikāciju līdz 14 dienām, seroloģiskā - 24 stundu laikā.

Leptospiroze

Leptospiroze - smaga infekcijas slimība, kura izpaužas ar drudzi, sāpēm muskuļos, aknu un nieru smagu bojājumu simptomiem. 10-20% saslimšanas gadījumu beidzas letāli.
Leptospirozes ierosinātājs - baktērija Leptospira interrogans - ārējā vidē noturīgs mikroorganisms, kuru galvenokārt izplata grauzēji, bet noteikta loma ir arī citiem dzīvniekiem: suņiem, kaķiem, lauksaimniecības dzīvniekiem (liellopiem, cūkām, u.c.). Dzīvnieki - leptospiru nēsātāji izdala slimības ierosinātāju ar urīnu, tādā veidā kontaminējot apkārtējo vidi.
Ar leptospirozi var inficēties, lietojot uzturā ar leptospirām piesārņotus pārtikas produktus, dzerot ūdeni, kā arī peldoties tajā. Var inficēties arī tieši kontaktējot ar dzīvniekiem - leptospiru nēsātājiem, īpaši, ja uz roku ādas ir traumas vai mikrotraumas.
Galvenais leptospirozes profilakses pasākums - cīņa ar grauzējiem, kā arī izvairīšanās no kontakta ar iespējami inficētiem ārējās vides objektiem, priekšmetiem un vielām.

Lielopu sūkļveida encefalopātija un Kreicfelda - Jakoba slimība liellopu sūkļveida encefalopātija

Liellopu sūkļveida encefalopātija (LSE) pirmo reizi piesaistīja zinātniskās sabiedrības uzmanību 1986. gadā sakarā ar Apvienotajā Karalistē liellopiem konstatētu jaunu neiroloģiskās saslimšanas veidu.
LSE ir saistīta ar pārnešanas aģentu (prionu), kas nepieder nedz baktēriju, nedz vīrusu dzimtas mikroorganismiem, bet ir nervu šūnu sastāvā esošās olbaltumvielas molekulas defekta forma. Prions iedarbojas uz liellopa galvas un muguras smadzenēm un noved pie to neatgriezeniskām izmaiņām, iznīcinot nervu šūnas. Mikroskopa palielinājumā galvas smadzeņu šūnās ir redzami tukšumi, līdz ar to audi pēc izskata atgādina sūkli, tādēļ prionu izraisītās slimības dēvē par sūkļveidīgām encefalopātijām.
Prions ir augstākā mērā stabils aģents, izturīgs kā parastajā ēdienu gatavošanas temperatūrā, tā arī pat augstākā temperatūrā, kādu izmanto sterilizēšanai, sasaldēšanai un žāvēšanai.
LSE slimība ir liellopiem nāvējoša laika periodā no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem kopš tās sākuma. Slimie dzīvnieki nestabili stāv uz kājām, zaudē svaru un dažreiz ieņem agresīvu pozu. Tomēr termins "govju trakumsērga" ("mad cow disease") ne vienmēr ir pareizs, jo pārsvarā slimie dzīvnieki nav pārmērīgi agresīvi, jo tie zaudē interesi par apkārtējo vidi un attīstoties neiroloģiskajai simptomātikai, pat nevar pārvietoties.
Epidemioloģiskie pētījumi kā visiespējamāko slimības avotu minēja no kritušiem liellopiem pagatavoto liellopu barību (gaļu un kaulu miltus) un kā iespējamo riska faktoru - 1981.-1982.g. ieviestās izmaiņas liellopu barības pagatavošanas procesā.
Kopš 1986. gada Lielbritānijā tika reģistrēti vairāk nekā 160 000 LSE gadījumi (visvairāk 1992. - 1993. gadā). Slimība reģistrēta arī citās Eiropas valstīs, kuras importēja no Apvienotās Karalistes dzīvnieku izcelsmes liellopu barību un dzīvus liellopus. Pēc 1992. gada saslimstība ar LSE sākusi strauji samazināties, pateicoties plašiem profilakses pasākumiem epizootijas apkarošanai. Tomēr joprojām laiku pa laikam dažādās Eiropas valstīs reģistrē atsevišķus LSE gadījumus vai nelielus uzliesmojumus.

Listerioze

Listerioze ir atipiska pārtikas infekcija, kuras klīniskās izpausmes parasti nav saistītas ar kuņģa un zarnu traktu, bet gan ar CNS un citu sistēmu bojājumiem (meningīts, aborti).
Samērā jauna slimība, pirmo reizi par listeriozi tika ziņots 1926. gadā. Listerioze ir samērā reta slimība, Eiropā uz 1 miljons iedzīvotājiem reģistrē vidēji 2 - 7 saslimšanas gadījumus. Jāatzīmē, ka ne visās valstīs tiek veikta listeriozes gadījumu reģistrācija. Visplašāk listeriozes mikrobioloģiskā diagnostika tiek veikta Francijā - plaši tiek izmeklēti gan pārtikas produkti, gan klīniskais materiāls. Listeriozei ir samērā augsta mirstība, vidēji 30 - 40 %.

Ir vairākas cilvēku grupas, kurām ir lielāks risks saslimt ar listeriozi:
• grūtnieces;
• jaundzimušie;
• cilvēki ar novājinātu imūno sistēmu;
• veci cilvēki;
• alkoholiķi, narkomāni;
• kolagenožu, ļaundabīgo audzēju, cukura diabēta, imūndeficīta slimnieki;
• cilvēki pēc orgānu transplantācijas;
• ilgstoša citostatiķu un kortikosteroīdu lietošana.

Listerioze pieder zoonožu grupai, ar to slimo gan savvaļas dzīvnieki, gan mājlopi un mājputni. No mājlopiem vissmagāk slimo aitas. Pārnēsā grauzēji.
Listeriozes izraisītājs ir Listeria monocytogenes. Tas ir nosacīti patogēns mikroorganisms, kas ne vienmēr izraisa saslimšanu. Listērijas ir plaši sastopamas dabā - ūdenī, augsnē un uz dārzeņiem. Tās ir ļoti noturīgas, apkārtējā vidē var saglabāties līdz 7 gadiem, iztur sasaldēšanu. Vārot un pasterizējot iet bojā 3 minūšu laikā. Spēj vairoties + 40C temperatūrā, tādēļ to sauc par ledusskapja mikroorganismu.

Ieejas vārti: mutes dobums, gremošanas trakts, acu gļotādas, mandeles, bojājumi ādā.
Inficēšanās ceļi: alimentārais, aerogēnais, kontakta (tai skaitā seksuālo kontaktu).

Aerogēnā ceļā var inficēties personas, kuras strādā ādas un vilnas pārstrādē; kontakta ceļā (caur ādas bojājumiem) - tie, kas strādā veterinārijā, vai no slima cilvēka, kas izdala listērijas elpojot. Tomēr pēdējo gadu desmitu epidemioloģiskie pētījumi rāda, ka galvenais inficēšanās ceļš ir alimentārais - lietojot uzturā vai nu tehnoloģiski nepareizi sagatavotus vai nepareizi uzglabātus pārtikas produktus.

Pārtikas produkti, kuros var būt listērijas:
• jēla gaļa, gaļas produkti (visbiežāk tiek minēta cāļa gaļa, ko lieto sendvičos);
• piena produkti (nepasterizēts piens, mīkstie sieri, piem. brinza, feta, kamambērs, rikota, brī);
• augu izcelsmes produkti (dažādi salāti);
• olas;
• dažādas pastētes;
• jūras produkti (gliemenes, zivis).

Saslimstības pieauguma tendenci skaidro ar diagnostikas iespēju palielināšanos, pārmaiņām pārtikas produktu ražošanā, piemēram, plaša patēriņa pārtikas izejvielu ražošanas palielināšanos, pārstrādes rūpniecības paplašināšanos, saldēšanas iekārtu attīstību u.tml., kā arī ar pārmaiņām ēšanas ieradumos - patērētāju pieprasījumu pēc ātri un ērti pagatavojamiem, aukstumā uzglabājamiem pārtikas produktiem ar ilgu lietošanas termiņu. Šāda ilgstoša produktu uzglabāšana ledusskapī dod listērijām iespēju savairoties.
Pasaulē ir reģistrēti gan sporādiski saslimšanas gadījumi, gan uzliesmojumi, piemēram, pirmo reizi ar pārtiku saistītu listeriozes uzliesmojumu reģistrēja Kanādā 1981. gadā, kad saslima 41 cilvēks. Šajā gadījumā uzturā tika lietoti uz vietas transporta līdzeklī gatavoti svaigu kāpostu salāti.
Cits piemērs - 1985. gadā Kalifornijā saslima 142 cilvēki, kuri uzturā bija lietojuši meksikāņu sieru. Francijā 1995. gadā saslima 33 cilvēki, kuri uzturā lietoja mīksto sieru.
To, kāda būs L.monocytogenes ietekme uz cilvēku, nosaka organisma aizsargsistēma (nespecifiskā un specifiskā rezistence) un mikroorganisma virulence, tas ir, cik lielā mērā tas spēs izraisīt slimību. L.monocytogenes ir fakultatīvi anaerobs un fakultatīvi intracelulārs mikroorganisms (parazitē makrofāgos). Cilvēka organismā aizsardzības sistēmas un antibiotisko vielu iedarbības rezultātā var veidoties baktēriju L-formas (piespiedu eksistences formas), kurām ir zema imunogenitāte , tas ir, spēja izraisīt imūno atbildi. L-formām ir ļoti apgrūtināta diagnostika. L.monocytogenes ir grampozitīva, polimorfa, lokveidīga nūjiņa, izmēri 0.4 - 0.5 x 0.5 - 2 mikrometri. Uz asins agara veido hemolīzes zonu.
Listeriozi uzskata par atipisku pārtikas infekciju, kuras galvenā klīniskā izpausme ir meningīts. Inficēšanos ir grūti saistīt ar kādu konkrētu pārtikas produktu, jo inkubācijas periods var būt ļoti garš - vidēji 2-30 dienas, daži autori min pat 70-90 dienas. Šī iemesla dēļ ir grūti noteikt infekcijas avotu.

Patoģenēze: ieejas vārtos veidojas iekaisums, tiek skarti apkārtējie limfmezgli. Listērijas limfogēnā un hematogēnā ceļā ātri izplatās pa visu organismu, iekšējos orgānos veido distrofiskas izmaiņas - granulomas, nekrozes perēkļa, mikroabscesu veidošanās. Galvenokārt tiek skartas aknas, liesa, limfmezgli un CNS.

Imunitātes mehānisms: listeriozes gadījumā kā organisma specifiskās aizsardzības mehānisms darbojas galvenokārt šūnu imunitāte, jo L.monocytogenes parasti atrodas intracelulāri. Antivielas veidojas vāji, un tām nav lielas nozīmes organisma aizsardzībā.

Klīniskās formas:
• grūtnieču listerioze;
• jaundzimušo listerioze;
• acu listerioze;
• listeriozā angīna;
• CNS listerioze;
• ādas listerioze;
• listeriozais endokardīts, hepatīts, artrīts, peritonīts, osteomielīts u.c.

Sievietēm var būt listēriju nēsāšana dzimumorgānos.

Klīniskā aina:
• priekšlaicīgas dzemdības, auglis ir nedzīvs vai smagi slims. Ir aprakstīti gadījumi, kad grūtnieču listerioze ir tikusi sekmīgi ārstēta un piedzimis vesels bērns, tomēr jāatceras, ka grūtniecības laikā nav iespējams novērtēt, vai ārstēšana ir pasargājusi augli;
• grūtniecēm var būt gripai līdzīga saslimšana ar muskuļu sāpēm, galvas sāpēm un drudzi, tonsilītu, faringītu, vieglu diareju vai asimptomātiska; pēc 3 dienām inficējas arī auglis. Šajā laikā iespējams izdalīt listērijas no asinīm. Sievietei var būt arī dzimumorgānu iekaisuma pazīmes. Pirmajā grūtniecības trimestrī attīstās spontāns aborts, trešajā trimestrī - agrīnā jaundzimušo listerioze - auglis inficējas grūtniecības laikā, bet drīz pēc dzimšanas attīstās sepsis, retāk meningīts vai pneimonija. Klasiskā gadījumā tiek novēroti diseminēti mikroabscesi;
• vēlīnā jaundzimušo listerioze - bērns inficējas dzemdību laikā, ejot caur dzemdību ceļiem, vai 1. - 2. nedēļas laikā ar mātes pienu, ļoti retos gadījumos - intrahospitāli (inficēta eļļa, aprīkojums u.tml.). Jāatceras, ka inficēts augļūdens satur ļoti daudz listēriju. Inkubācijas periods ir 7 - 10 dienas.
Klīniskā izpausme - galvenokārt meningīts, retāk sepse;
• imūnsupresētiem cilvēkiem - subakūta norise - meningīts, bakterēmija, endokardīts, peritonīts, hepatīts, artrīts, osteomielīts;
• imūnkompetentiem cilvēkiem - akūta norise - meningīts;
angīnu parasti novēro bērniem, hroniska, recidivējoša norise;
• cilvēkiem ar novājinātu imunitāti var būt subakūta norise un daudzveidīga klīniskā izpausme - meningīts, endokardīts, peritonīts, hepatīts, artrīts, osteomielīts;
• veseliem cilvēkiem - akūta norise, meningīts;
• listeriozā angīna (galvenokārt bērniem) - hroniska, recidivējoša norise.

Var būt listēriju bezsimptomu nēsāšana dzimumorgānos vai zarnās. Tās nozīme infekcijas procesā nav īsti noskaidrota. Ne visos nēsāšanas gadījumos attīstīsies slimība un tiks inficēts auglis. Tas, iespējams, atkarīgs no makroorganisma stāvokļa un mikroorganisma īpašībām. Tiek uzskatīts, ka intrauterīna augļa inficēšana notiek latentas listeriozes saasinājuma gadījumā. Par būtisku organisma novājināšanas faktoru grūtniecēm uzskata stresu. Lai profilaktiski pārbaudītu sievietei listēriju nēsāšanu, nepieciešams mikrobioloģiski izmeklēt iztriepi no dzemdes kakla un fēces.

Listeriozes mikrobioloģiskā diagnostika:
Izmeklējamais materiāls L.monocytogenes izdalīšanai:
• asinis;
• likvors; fēces; augļūdens, placenta, mekonijs;
• iztriepe no dzemdes kakla;
• iztriepe no rīkles mugurējās sienas;
• iztriepe no acs konjuktīvas u.c.

Sieviete pēc dzemdībām izdala listērijas 7 - 10 dienas, vēlāk mikrobioloģiskā atrade var būt negatīva. Materiāls jāņem pirms etiotropās terapijas uzsākšanas. Materiālu var transportēt oriģinālā veidā sterilā traukā, vai ievietojot transporta barotnē (AMIES). Laboratorijā jānogādā - oriģinālā veidā dienas laikā, transporta barotnē - vēlākais 72 st. laikā. Līdz transportēšanai jāuzglabā pie temperatūras + 40C. Asinis ņem sterili tioglikola barotnē (1:10).
Seroloģiskās reakcijas (aglutinācijas, komplementa saistīšanas, netiešās imūnfluorescences reakcijas) var izmantot tikai kā diagnostikas palīgmetodes, jo listērijas bieži dod krustaglutinācijas reakcijas ar radniecīgiem mikroorganismiem, piemēram, enterokokiem, stafilokokiem.

Listeriozes mikrobioloģiskās diagnostikas kritērijs: kultūras izdalīšana no klīniskajiem paraugiem.

Ārstēšana. Tā kā māte un slimais jaundzimušais var būt infekcijas avots, būtu ieteicams veikt izolēšanas pasākumus. Antibakteriālajā terapijā kā izvēles preparātus iesaka penicilīna grupas antibiotiskās vielas - penicilīnu vai ampicilīnu. Daži autori iesaka tos kombinēt ar aminoglikozīdiem vai makrolīdiem. Encefalīta gadījumā iesaka hloramfenikolu. Ja saslimst grūtniece - ampicilīnu, daži autori iesaka eritromicīnu, tomēr jāatzīmē, ka grūtniecības 1.trimestrī antibiotikas nav ieteicams lietot. Terapija jāturpina 5-7 dienas pēc klīnisko pazīmju izzušanas. Pēc pārslimotas listeriozes var būt atlieku parādības no CNS puses. Intracelulārais parazītisms apgrūtina ārstēšanu ar antibiotikām; ir iespējami slimības recidīvi.

Ja konstatēts listeriozes slimnieks, ieteicams:
• mikrobioloģiski izmeklēt slimnieka ģimenes locekļus;
• ievākt ziņas par pārtikas produktiem, kurus lietojis uzturā slimnieks, veikt ledusskapja apskati;
• veikt aizdomīgo pārtikas produktu mikrobioloģisko pārbaudi; ievākt ziņas par mājlopiem, ja tādi ir, u.c. pasākumi.

Profilakses pasākumi
Specifiska profilakse nav izstrādāta.

Grūtniecēm, cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu ieteicams izvairīties no saskarsmes ar potenciāli inficētu materiālu, piemēram, dzīvnieku aborta materiālu u.tml., ieteicams nelietot uzturā ledusskapī ilgstoši uzglabātus pārtikas produktus, izvairīties no riska produktu lietošanas uzturā; var lietot jogurtu, krēmsierus, biezpiensierus, sierus. Ja lieto uzturā rūpnieciski ražotus ēšanai gatavus ēdienus, tos pirms lietošanas ieteicams atkārtoti karsēt, līdz parādās garaiņi.

Lai izvairītos ne tikai no listeriozes, bet arī no citām pārtikas infekcijām, ieteicams ievērot pārtikas higiēnas noteikumus:
• mazgāt rokas pirms ēdiena gatavošanas un pēc svaigas gaļas, zivju un gliemju apstrādes;
• jēlu gaļu un zivis turēt atsevišķi no gataviem ēdieniem, lai izvairītos no jebkuras saskarsmes;
• turēt ledusskapi tīru; stingri ievērot saldēto produktu derīguma termiņu;
• nelietot vienus un tos pašus instrumentus, apstrādājot jēlus un gatavus produktus, ja tas nav iespējams, instrumentus mazgāt ziepjūdenī;
• svaigus dārzeņus un augļus pirms lietošanas uzturā labi nomazgāt;
• pārtikas produktu atsaldēšanai lietot ledusskapja zemākos plauktus;
• gatavojot salātus, dārzeņus kārtīgi nomazgāt.

Masaliņas

Masaliņas pasaulē ir pazīstamas kopš 18. gadsimta. Šī infekcijas slimība nav smaga un lielākā iedzīvotāju daļa to pārslimo bērnībā. Kā liecina Sabiedrības veselības aģentūras veikto seroepidemioloģisko izmeklējumu dati, cilvēkiem, kuri vecāki par 25 gadiem vairāk nekā 90% gadījumu ir imunitāte pret masaliņām un gandrīz visiem, kuri vecāki par 35 gadiem.
Tomēr masaliņas ir bīstamas grūtniecēm. Šīs slimības ietekmē var rasties dažādi attīstības traucējumi auglim, ja māte grūtniecības laikā pārslimojusi masaliņas (īpaši pirmajā grūtniecības trimestrī).
Periodā pirms vakcinācijas uzsākšanas, masaliņu saslimstības pacēlumiem bija raksturīgs periodiskums ik pēc trim gadiem. Ieviešot imunizāciju pret masaliņām ievērojami pagarinājās periods starp slimības pacēlumiem un saslimušo skaits katrā pacēlumā kļūst ievērojami samazinājās.
Vakcinācija pret masaliņām ir iekļauta Pasaules Veselības organizācijas Paplašinātajā imunizācijas programmā, tā ir rekomendēta un veicama ekonomiski attīstītajās valstīs, lai novērstu iedzimto masaliņu sindroma gadījumus.
1993. gadā Latvijā (pirmā no bijušajām PSRS republikām) tika uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām, iekļaujot vakcinācijas kalendārā:

• 15 mēnešu vecus abu dzimumu bērnus, lai nākotnē samazinātu un pārtrauktu masaliņu vīrusa cirkulāciju
• 12 gadu vecas meitenes ar mērķi aizsargāt sievietes un novērst iedzimto masaliņu sindroma risku.
Pateicoties bērnu vakcinācijai, Latvijā vērojama masaliņu saslimstības samazināšanās tendence. Pēdējais masaliņu uzliesmojums Latvijā tika reģistrēts 1996. gadā, kad masaliņas pārslimoja 5800 bērni (pārsvarā skolas vecuma bērni). Kopš tā laika saslimstība ar masaliņām nepārsniedz 10 gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem periodā starp saslimstības pacēlumiem.
2002. gadā vakcinācijas kalendārs tika papildināts vēlreiz un tika noteikta revakcinācija pret masaliņām 7 gadus veciem bērniem.

Masaliņu ierosinātājs ir rubivīruss. Klīniskie simptomi - temperatūras paaugstināšanās, limfmezglu pietūkums un izsitumi pa visu ķermeni. Slimības gaita parasti ir viegla. Inkubācijas periods ir 12-23 dienas, bet parasti 14 - 16 dienas. Sievietēm grūtniecības pirmajās 16 nedēļās vīruss ir īpaši bīstams, jo tas viegli nokļūst caur placentu embrija audos. Vīruss var izraisīt augļa bojāeju, spontānu abortu, vai arī smagas bērna attīstības anomālijas - tā saucamo iedzimto masaliņu sindromu.
Profilakse: bērnu vakcinācija pret masaliņām pēc Latvijā apstiprināta vakcinācijas kalendāra. Vecākiem un ārstiem jāseko, lai visas meitenes pēc 12 gadu vecuma būtu vakcinētas pret masaliņām. Meiteņu vakcinācija veicama arī gadījumos, ja medicīniskajā dokumentācijā ir dati par pārslimotām masaliņām, kas nav laboratoriski apstiprinātas, jo atsevišķas infekcijas slimības var atgādināt masaliņas (paaugstināta ķermeņa temperatūra un izsitumi). Vakcinācija nav kaitīga bērna veselībai, ja agrāk viņš jau pārslimojis masaliņas.
Vakcinācija ir ieteicama arī reproduktīvā vecuma sievietēm, kuras nav vakcinētas pret masaliņām. Ģimenes ārstiem ieteicams izskaidrot sievietēm vakcinācijas nozīmi iedzimto masaliņu sindroma profilaksē.

Meningīts

Meningītu var izraisīt gan dažādas baktērijas, gan vīrusi. Plašāk izplatīti ir vīrusu izraisīti meningīti. Enterovīrusi, kā piemēram, Koksaki un Echo vīrusi, izraisa apmēram 90% no vīrusu izraisītajiem meningītiem. Vīrusu meningītu var izraisīt arī herpes vīrusi, kā arī epidēmisko parotītu izraisošs vīruss.
Vīrusu meningīts ir smaga slimība, bet reti ir letāls iznākums cilvēkiem ar normālu imūnsistēmu. Parasti slimība ilgst 7 – 10 dienas. Simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības. Meningīta galvenie simptomi – drudzis, stipras galvas sāpes, kakla (sprandas) stīvums, miegainība, slikta dūša un vemšana.
Vīrusi, kas izraisa meningītus ir infekciozi. Enterovīrusi, piemēram, ir ļoti izplatīti vasarā (vasaras beigās) un agrā rudenī. Biežāk slimo mazi bērni un gados jauni pieaugušie. Daudzi cilvēki ir inficējušies, taču lielākā daļa vai nu neatzīmē slimības simptomus vai arī atzīmē tikai saaukstēšanās simptomus un subfebrīlu temperatūru. Parasti, mazāk kā 1 no katrām 1000 inficētajām personām attīstās meningīts. Kontaktējoties ar personu, kurai ir vīrusu meningīts, ir iespējams inficēties, taču ir ļoti neliela varbūtība, ka attīstīsies meningīts.
Enterovīrusi, kā visbiežākie vīrusu meningīta ierosinātāji, izplatās tieša kontakta ceļā ar inficētās personas siekalu un elpceļu sekrēta (krēpas, izdalījumi no deguna) starpniecību. Parasti inficējas sasveicinoties ar inficēto personu vai arī satverot kādu priekšmetu, kuru ņēmusi rokās inficētā perona, un pēc tam ienesot ierosinātāju degunā, mutē vai acīs.
Enterovīrusi var tikt atrasti arī inficētās personas fēcēs. Šādā veidā galvenokārt inficējas mazi bērni, kuri visbiežāk rūpīgi neievēro personīgo higiēnu, kā arī pieaugušie, kuri nomaina inficētiem bērniem autiņus, veļu.
Iespējams inficēties arī lietojot uzturā inficētus pārtikas produktus (galvenokārt – dārzeņus).
Enterovīrusu izraisīto meningītu inkubācijas periods ir 3 – 7 dienas. Inficētā persona izdala vīrusu apmēram pēc 3 dienām kopš inficēšanās brīža līdz apmēram 10 dienām no simptomu parādīšanās brīža.
Tā kā ļoti daudzām ar enterovīrusiem inficētām personām neattīstās slimības simptomi, ir ļoti grūti novērst vīrusu izplatību. Ir ļoti svarīgi ievērot personīgo higiēnu, rūpīgi un bieži mazgāt rokas, novērst apkārtējo vides priekšmetu, ūdens un pārtikas produktu piesārņošanu ar ierosinātājiem, lietot uzturā drošu ūdeni un produktus (augļus un dārzeņus, kurus var nomizot, termiski apstrādātus produktus, vārītu ūdeni u.c.).
Enterovīrusu infekcijai nav specifiskas profilakses, ieskaitot vakcināciju.

Mēris

Mēris (plague (angl.) pestis (latin.)) ir bīstama bakteriāla karantīnas infekcija (zoonoze) ar augstu letalitāti.

Mēra ierosinātājs - baktērija Yersinia pestis pieder Enterobacteriaceae dzimtai un tā ir nekustīga, īsa, galos noapaļota, vidū paplašināta, fakultatīvi aeroba nūjiņa. Šīs baktērijas neveido sporas. Y.pestis baktēriju izturība vidē ir atkarīga no vides faktoru ietekmes, to dzīves ilgums pieaug, samazinoties vides temperatūrai. Augsnē tās var izdzīvot līdz 11 mēnešiem, ūdenī, uz pārtikas produktiem un sadzīves priekšmetiem Y.pestis saglabā dzīvotspēju līdz 3 mēnešiem. Tās iznīcina tieši saules stari un sausums. Mēra baktērijas spēj ierosināt saslimšanu daudzām siltasiņu dzīvnieku sugām un cilvēkiem, un to augstā invazivitāte izskaidrojama ar spēju izstrādāt neirotropas un nekrotizējošas darbības toksīnus, kā arī fermentus.

Slimībai raksturīga stipra intoksikācija, ādas limfmezglu un plaušu bojājumi, bet parasti tā sākas ar gripai līdzīgiem simptomiem.

Mērim izšķir vairākas klīniskās formas. Visbiežāk konstatēta salīdzinoši vieglākā - buboņu forma, kad tiek skarti reģionālie limfmezgli. Daudz retāk - septiskā (smagākā) forma, kas ir terminālā fāze visām formām, kā arī ļoti smagā latentā mēra plaušu forma. Ļoti retos gadījumos iespējama mēra apslēptā (pestis minor) un ādas forma.

Mēra plaušu forma ir smagākā un retāk sastopamā mēra forma un tās inkubācijas periods ir 1-6 dienas. Plaušu forma ir vai nu buboņu un septiskās formas komplikācija, vai primāra respiratora infekcija, kuru iegūst ieelpojot infekcijas ierosinātāju aerosolizētā veidā. Slimība sākas akūti, ar augstu temperatūru, galvassāpēm, sāpēm muskuļos, vemšanu, diareju, CNS traucējumiem u.c. Vēlāk, attīstoties pneimonijas formai, pievienojas sāpes krūtīs, klepus, aizdusa, respiratora nepietiekamība un septiskais šoks.
Letalitāte bez antibiotiku terapijas sasniedz 100% 2-3 dienu laikā, ārstējot – līdz 10%, atkarībā no ārstēšanas savlaicīguma.

Mēra buboņu forma ir visbiežāk sastopamā, no inficētas blusas kodiena iegūtā infekcijas forma. Tās inkubācijas periods ir 2-8 dienas. Slimībai raksturīgs pēkšņs sākums, drudzis ar augstu ķermeņa temperatūru, galvassāpes, nelabums, vemšana, nespēks. 6-8 stundu laikā attīstās sāpīgs bubonis aksilārajos un cervikālajos limfmezglos. Iespējamās komplikācijas – primāra vai sekundāra septicēmija, sekundāra pneimonija, meningīts. Letalitāte – 60% neārstējot, bet ar antibiotiku terapiju - līdz 5%.

Mēra septiskajai formai (ierosinātājam nokļūstot asinīs) raksturīgs septiskais šoks, intravaskulāra koagulācija, gangrēna ekstremitāšu galos, meningīts. Neārstējot letalitāte sasniedz 100%.

Mēra ierosinātāju rezervuārs dabā ir aptuveni 200 grauzēju sugas, tomēr galvenie baktēriju nēsātāji ir žurkas, susliki, murkšķi, smilšu peles, strupastes. Mēra dabas perēkļi, kas saistīti ar savvaļas grauzējiem un to ektoparazītiem, eksistē visos pasaules kontinentos (izņemot Austrāliju) stepju, pustuksnešu un tuksnešu zonās. Mēra ierosinātāja specifiskie pārnesēji ir blusas. Inficēties ar mēri iespējams:
• piesūcoties inficētai blusai;
• tieša kontakta ceļā ar slimu vai mirušu dzīvnieku vai cilvēku audu šķidrumiem;
• ar inficēto dzīvnieku respiratoriem sekrētiem mēra plaušu formas gadījumā;
• neievērojot piesardzības pasākumus laboratorijā vai ārstniecības iestādē;
• saskaroties ar slimnieku kontaminētiem priekšmetiem vai drēbēm (inhalācijas ceļā).
Kā mēra infekcijas avoti epidemioloģiski visbīstamākie ir slimnieki ar plaušu un septisko mēra formu, vismazāk bīstamie - ar buboņu mēra formu.

Mēra profilakse Latvijā balstās uz medicīniski sanitāriem pasākumiem, kas paredzēti, lai samazinātu infekcijas ievešanas risku no mēra dabas perēkļu zonu valstīm. SVA regulāri apkopo Pasaules Veselības organizācijas informāciju par infekcijas slimību uzliesmojumiem pasaulē.

Pasaulē katru gadu tiek reģistrēti ap 1000-6000 mēra (galvenokārt, buboņu mēra formas) gadījumi, kas tiek reģistrēti šīs infekcijas slimības dabiskajās izplatības zonās jeb dabas perēkļos ASV rietumos, Dienvidamerikā, Āfrikā, Centrālajā un Dienvidaustrumāzijā (Indonēzijā, Birmā, Nepālā un īpaši Vjetnamā) un Krievijas dienvidos.

Pasaulē ir bijušas 3 mēra pandēmijas (VI, XIV un XIX gs.), kas bija letālas miljoniem cilvēku gandrīz visos pasaules kontinentos. Trešās mēra pandēmijas laikā (1894. - 1903. g.) tika atklāts mēra ierosinātājs un tā pārnesēji, 1926. gadā tika izstrādāta vakcīna. Pēdējais mēra saslimšanas gadījums Eiropā reģistrēts pēc Otrā pasaules kara.

Norvolkas vīrusu infekcija

Norvolkas vīrusu izraisītu akūtās zarnu infekcijas slimību ārzemju literatūrā un plašsaziņas līdzekļos bieži nosauc par “ziemas vemšanu slimību”.
Slimības raksturīgākās klīniskās pazīmes – slikta dūša, vemšana, caureja, sāpes vēderā, arī galvas sāpes un neliels drudzis. Slimības simptomi parasti parādās 12 – 48 stundu laikā (vidēji 35 stundu laikā) pēc inficēšanās un slimība parasti ilgst 1 – 2 diennaktis. Smagu slimības gaitu un komplikācijas novēro reti.

Kā Norvolkas vīruss izplatās?
Cilvēka organismā Norvolkas vīrusi vairojas zarnu traktā un izdalās ar izkārnījumiem vai vemšanas masām. Līdz ar to galvenais Norvolkas vīrusu izplatīšanās mehānisms ir fekāli - orālais. Norvolkas vīrusu infekciozā deva, kas izsauc saslimšanu, ir zema un slimība ļoti kontagioza - "lipīga".
Visbiežāk Norvolkas vīruss izplatās tieša kontakta ceļā no personas uz personu vai ar inficētu koplietošanas priekšmetu starpniecību. Nereti inficēšanās notiek lietojot uzturā ūdeni vai pārtiku, kuru gatavošanas laikā inficējis slims pārtikas apritē iesaistīts darbinieks (arī tāds, kuram slimība norit vieglā formā vai bez simptomiem). Tā kā vīruss izdalās arī ar atvemtām masām, iespējama to atradne mutes dobumā, kā rezultātā atsevišķos gadījumos nav izslēgta vīrusa izplatīšana pa gaisu ar mikroskopiskām siekalu daļiņām tuva kontakta laikā. Bet šis nav vadošais infekcijas pārnešanas mehānisms. Imunitāte pret Norvolkas infekciju nav ilgstoša un iespējama atkārtota inficēšanās.
Vairākās pasaules valstīs, attīstoties laboratoriskajai diagnostikai, tika pierādīts, ka Norvolkas vīrusi ir biežs iemesls akūtu zarnu infekcijas slimību uzliesmojumiem pieaugušajiem un vecākiem bērniem. Vairākās valstīs iegūti līdzīgi rezultāti par Norvolkas vīrusu izraisītās saslimšanas izplatību – līdz 20% no kopējā akūto zarnu infekcijas slimību skaita. Ļoti bieži Norvolkas vīrusu uzliesmojumi ārzemēs tiek reģistrēti slimnīcās un ceļojumu laikā uz atpūtas kuģiem.

Kā izvairīties no saslimšanas?
Norvolkas vīrusu izraisītas slimības profilakses nolūkā ieteicams stingri ievērot personīgo higiēnu, rūpīgi mazgāt un dezinficēt priekšmetus, ar kuriem slimajai personai bija saskare. Personas ar zarnu infekcijas slimību pazīmēm nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, uzglabāšanu un transportēšanu.

Paragripa

Paragripas vīrusi pieder pie Paramyxoviridae dzimtas, satur RNS un apvieno piecus vīrusu tipus. 1. un 2. vīrusa tips etioloģiski vairāk saistīts ar krupa attīstību bērniem un neiroloģisku sindromu. 3.tips biežāk saistīts ar apakšējo elpceļu slimībām. 4. un 5. tipa darbība vēl ir maz izpētīta.
Infekcijas avots ir slimnieks ar klīniski izteiktu infekcijas formu. Vīruss izdalās no aizdegunes jau inkubācijas perioda beigās, visintensīvāk slimības akūtā perioda 2.-3. dienā. Paragripa ir tipiska gaisa pilienu infekcija. Vīrusi cirkulē visu gadu, tomēr 3.tipa vīrusus var uzskatīt par endēmiskiem un tos sastop vairumā gadījumu. 1.tipa vīrusi var izsaukt lokālus epiduzliesmojumus vēlos rudeņos un agros pavasaros.
Inkubācijas periods ilgst 2-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski. Vērojamas katarālas parādības iesnu veidā. Temperatūra pirmajās slimības dienās ir normāla, 3.-4. dienā tā ir paaugstināta. Vistipiskākā paragripas pazīme ir laringīts, kas raksturojas ar sausu un rejošu klepu, skrāpēšanās sajūtu aiz krūšu kaula, balss aizsmakumu, kas ilgst parasti 3 nedēļas un slikti padodas terapijai.

Parvovīrusa B19 infekcija

Parvovīrusa B19 infekcija parasti ir viegla slimība, kurai raksturīgi „iepļaukāta vaiga” tipa izsitumi uz sejas un mežģīņveida izsitumi uz ķermeņa un ekstremitātēm, ar to parasti slimo bērni. Izsitumi var niezēt. Šai infekcijai raksturīgs viegls drudzis un vājums. Izsitumi parasti izzūd 7 – 10 dienu laikā.

Parvovīruss B19 ir vienīgais parvovīrusu paveids, ar ko var inficēties cilvēks. Arī suņi un kaķi slimo ar parvovīrusu infekciju, bet slimības ierosinātāji ir dzīvnieku parvovīrusi.

Arī pieaugušie var saslimt ar parvovīrusa B19 infekciju, slimība var noritēt bez simptomiem, ar līdzīgiem izsitumiem kā bērniem vai pietūkušām un sāpīgām locītavām (parasti plaukstu, roku vai ceļu locītavas). Locītavu pietūkums un sāpes izzūd 1 – 2 nedēļu laikā, retāk – dažu mēnešu laikā. Apmēram 50% pieaugušo ir bērnībā pārslimojuši parvovīrusa B19 infekciju un tāpēc ir imūni pret to.

20% bērnu un pieaugušo pārslimo šo infekciju bez simptomiem.

Infekcija ir lipīga (kontagioza) līdz brīdim kad parādās izsitumi, atšķirībā no līdzīgas infekcijas – masaliņām, ar kuru slimojot bērns ir kontagiozs arī izsitumu laikā.

Infekcijas avots ir saslimušā elpceļu izdalījumi jeb sekrēti (siekalas, krēpas, deguna gļotas u.c.) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, kā arī tiešs kontakts ar saslimušā lietotiem traukiem un citiem sadzīves priekšmetiem.

Mājas perēkļos parasti saslimst 50% uzņēmīgo personu. Pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās parasti inficējās 10% - 60% bērnu.

Uzņēmīgā persona parasti saslimst 4 līdz 14 dienu laikā no inficēšanās brīža (retāk – līdz 20 dienām).

Parvovīrusa B19 infekcija tiek diagnosticēta klīniski, atrodot specifiskos izsitumus, un laboratoriski, izmeklējot asinis uz imūnglobulīna M (IgM) antivielām pret parvovīrusu B19.

Ārstēšanā parasti izmanto medikamentus simptomu (drudzis, sāpes, nieze)likvidēšanai.

90-to gadu beigās tika radīta vakcīna pret parvovīrusa B19 infekciju, bet, ņemot vērā slimības vieglo gaitu un vakcīnas izmaksas, tā netika ieviesta.
Profilakses nolūkā veicami tādi pat piesardzības pasākumi kā citu pilienu infekciju gadījumā.

Pedikuloze jeb utainība

Galvas utis (Pediculus humanus capitis) ir bālgani vai gaišpelēki asinssūcēji parazīti – 2-4 mm gari kukaiņi bez spārniem, ar 6 labi attīstītām tvērējkājām, kas spēj ļoti cieši aptvert un pieķerties matam vai diegam. Šī parazīta galvenā lokalizācijas vieta ir cilvēka mati, bet, intensīvi vairojoties, tās izplatās arī citā ķermeņa augšdaļas apmatojumā (uzacīs, skropstās, bārdā u.c.). Galvas utis barojas ar asinīm; barojoties uts ādā ievada siekalas. Galvas uts dzīves ilgumsir vidēji nepilns mēnesis (20 – 30 dienas) un šajā laikā mātīte var producēt vairāk kā 100 oliņu bāli sudrabotā krāsā, kuras dēvē arī par gnīdām. Utu mātīte oliņas ar speciālu sekrētu ļoti cieši piestiprina mata stiebram, tuvu pie galvas ādas. Oliņu attīstība ilgst aptuveni nedēļu, pēc nedēļas izšķiļas jaunās utis jeb nimfas, kas izaug vidēji 2 -3 nedēļu laikā. Optimālā temperatūra utu attīstībai ir apmēram 32C.

Utu invāzija jeb utainība. Utu invāzija var skart ikvienu cilvēku. Visbiežāk tā skar mazus bērnus un skolniekus. Fizisks kontakts starp cilvēkiem ir biežākais utu izplatīšanās veids. Netiešie utu invāzijas ceļi ietver cilvēka, kuram ir utis, ķemmes vai matu sukas lietošanu, svešu cepuru, šaļļu vai citu galvas segu lietošanu, dvieļu vai spilvendrānu kopīgu lietošanu vai apģērbu uzlaikošanu veikalos. Utis un gnīdas vislabāk konstatēt matos tuvu galvas ādai, vietās, kur mati visbiezākie, jo utis izvairās no gaismas. Galvas utis uz apģērba, paklāja vai gultas piederumiem var izdzīvot 2-3 dienas līdz pat 10 dienām. To oliņas var izdzīvot vairāk nekā 2 nedēļas.

Pedikulozes pazīmes   

    Pastāvīga spēcīga galvas un kakla mugurējās daļas ādas nieze;
    Ādas (aizauss rajonā un kakla mugurējā daļā sakasījumi - mazi, sarkani uztūkumi, ādas sacietējumi ar seroziem (ūdeņainiem) izdalījumiem;
    Mazi, balti plankumi (oliņas vai gnīdas) pie mata saknes, ko ir grūti atdalīt;
    Redzami paši parazīti – galvas utis.

Pedikulozes ārstēšana jeb cīņa ar utu apsēstību

Visbiežāk utu invāzija skar skolas vecuma bērnus. 2002. gada 7. Februārī Ministru Kabinets apstiprinājis noteikumus Nr.279 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs”. Šo noteikumu  11. Punktā teikts: vispārējās izglītības iestādēs un profesionālās izglītības iestādēs (..) skolu māsai ir šādi pienākumi:

11.2 veikt kašķa un pedikulozes pārbaudes un šo slimību profilaksi”.

Tomēr praktiski šai darbā jāiesaistās arī skolotājiem – jābrīdina vecāki par utu invāzijas gadījumiem klasē (skolā).

Arī vecākiem jāiesaistās cīņā ar utu apsēstību – aizdomu gadījumā visiem ģimenes locekļiem jāveic pedikulozes pārbaudes.

Ja tiek atrastas utis un/vai gnīdas, nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu vai aptiekāru par piemērotākajiem preparātiem utu un gnīdu likvidēšanai.

Pēc matu apstrādes jāuzvelk tīrs apģērbs. Apģērbu un gultas veļu mazgāt veļas mašīnā (vismaz 60C temperatūrā), cepures, šalles, virsdrēbes pakļauj sausai ķīmiskai tīrīšanai vai arī ievieto plastmasas maisā uz 2 nedēļām. Mēbeles, paklāji, grīda - apstrāde ar putekļu sūcēju.

Grūtniecēm, maziem bērniem ir ļoti rūpīgi jāapsver speciālā apstrādes līdzekļa lietošana, iepriekš konsultējoties ar ārstu.

Rūpīga personīgās higiēnas ievērošana un efektīva ārstēšanas līdzekļu izmantošana palīdz novērst utu izplatīšanos uz kontaktpersonām.

Profilakses pasākumi

Galvenais priekšnoteikums – personīgās higiēnas ievērošana.

Nekad neizmantot citu personu matu sukas, cepures, gultas veļu, dvieļus vai apģērbu, ja ir aizdomas par iespējamu utu invāziju.

Ja bērnam konstatē utis, tad noteikti jāpārliecinās par skolas, pirmsskolas bērnu iestādes vadības politiku – nedrīkst pieļaut utu invadēta bērna atrašanos iestādē, kamēr utis nav pilnībā izskaustas. Jāpārliecinās arī par telpu rūpīgu un kvalitatīvu uzkopšanu (lai nesaglabātos ārējā vidē utu oliņas).

Skolās, bērnu nometnēs, bērnu pirmsskolas iestādēs, kā arī citās iestādēs – jānodrošina apģērbu atsevišķa uzglabāšana (aizverami skapīši u.c.).
Rūpīgi jāmazgā koplietošanai paredzētie apģērbi, tai skaitā ķiveres, cepures, spēļu kostīmi un tamlīdzīgas lietas.

Respiratori sincitiālais vīruss

Pieder pie Paramyxoviridae dzimtas, ir RNS saturošs vīruss, kurš skar galvenokārt dziļos elpceļus.
Infekcijas avots ir tikai cilvēks ar klīniski izteiktu infekcijas formu. Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā. Saslimšanu novēro visu gadu, taču biežāk no oktobra līdz aprīlim. Infekcijai raksturīga augsta kontagiozitāte un spēja ātri izplatīties kolektīvā. Vīruss izplatās ne tikai gaisa pilienu ceļā, bet arī kontaktu ceļā - ar rokām, ar inficētu gultas veļu.
Vīruss ir bīstams jaundzimušajiem (2-3 nedēļas veciem), jo samērā bieži bērniem šī infekcija beidzas letāli. Bet sevišķi bīstama šī infekcija ir neiznēsātiem jaundzimušajiem, jo no mātes iegūto antivielu līmenis viņiem ir zems vai to nav nemaz.
Inkubācijas periods ir 2-6 dienas. Pirmajās dienās parādās sauss klepus, kuru pavada apgrūtināta elpošana. Parādās sāpes krūtīs un cianoze. Bieži attīstās obstrukcijas sindroms. Pieaugušajiem un lielākiem bērniem biežāk tiek skarti tikai augšējie elpceļi. Bērniem var būt bronhiolīts vai pneimonija, var parādīties aknu funkciju traucējumi - sāpes labajā paribē, urīns tumšā krāsā, īslaicīgi paaugstināta fermentu aktivitāte, āda - subikteriska. Katarālais sindroms mēreni izteikts - iesnas un neliela rīkles gala hiperēmija.
Ārstēšana. Specifisku līdzekļu pret respiratori sincitiālo vīrusu nav.
Profilakse. Respiratori sincitiālā vīrusa infekcijas profilaksei izmanto specifisku imūnglobulīnu, ar kuru bērna organismā ievada gatavas antivielas pret šo infekciju.
Šī medikamenta ievadīšana ieteicama galvenokārt neiznēsātiem jaundzimušajiem, kuri ir visvairāk pakļauti inficēšanās riskam. Šajā un agrīna vecuma bērnu grupā reģistrē  visaugstāko saslimstību un mirstību no respiratori sincitiālā vīrusa. Imūnglobulīnu ievada respiratori sincitiālā vīrusa infekciju pacēluma periodā - no oktobra līdz aprīlim. Bērnam ievada vienu imūnglobulīna dedvu (atbilstoši svaram) vienu reizi mēnesī.

Rietumnīlas vīruss

Rietumnīlas drudzis ir vīrusu infekcija, kuras ierosinātāja - Rietumnīlas vīrusa nozīmīgākie pārnesēji ir odi.
Rietumnīlas vīruss pieder Flaviviridae dzimtas Flavivirus ģints Japānas encefalīta antigēnajam kompleksam, kurā ietilpstošie atklātie vīrusi var izraisīt cilvēkiem febrīlas slimības, kas dažreiz beidzas letāli. Vīrusa saimnieks ir putni. Ir aprakstīti Tuvo Austrumu, Āfrikas un Eiropas vīrusa varianti.
Vīruss ir izolēts no 43 odu, galvenokārt Culex ģints, sugām. Eiropā nozīmīgākie pārnesēji ir C.pipiens, C. modestus (sastopami arī Latvijā) un Coquillettidia richardii. Atsevišķos gadījumos vīruss izolēts arī no citām hematofāgām posmkāju sugām. Savvaļas putni ir galvenais Rietumnīlas vīrusa rezervuārs. Vīruss izolēts no dažādām ūdens un sauszemes putnu sugām, kurām novērota ilgstoša augsta virēmija, kas ir pietiekama, lai inficētu odus. Eirāzijas mērenajās joslās vīruss tiek ienests ar gājputniem to pavasara migrācijas laikā. Putniem iespējama vai nu ilgstoša vīrusu persistence bez simptomiem vai arī encefalīts, kas izraisa to bojāeju.
Retos gadījumos vīruss izolēts arī no zīdītājiem: dzeltenkakla peles (Apodemus flavicollis), meža strupastes (Clethrionomys glareolus), kāmjiem, zaķiem, kamieļiem, zirgiem, suņiem, liellopiem u.c. enzootiskos perēkļos. Tomēr zīdītājiem ir mazāka nozīme nekā putniem vīrusa transmisīvo ciklu uzturēšanā.
Cilvēku inficē odi, sūcot asinis. Infekcija neizplatās no cilvēka uz cilvēku. Vairumā gadījumu Rietumnīlas vīruss izraisa saslimšanu ar vieglu akūtu drudzi. Retos gadījumos attīstās encefalīta simptomātika.
Rietumnīlas drudzis parasti ir gripai līdzīga slimība. Tas sākas strauji (inkubācijas periods 3-6 dienas) ar mērenu vai stipru drudzi, kas ilgst 3-5 dienas (retos gadījumos ar divfāzu gaitu). Slimību pavada galvassāpes (bieži frontālas), kakla sāpes, sāpes mugurā, mialģija, artralģija, nogurums, konjunktivīts, izsitumi (aptuveni pusē gadījumu izplatoties no ķermeņa uz ekstremitātēm un galvu), anoreksija, nelabums, sāpes vēderā, diareja un respiratorie simptomi. Reizēm (<15% gadījumos) iespējams akūts aseptisks meningīts vai encefalīts (ar kakla stīvumu, vemšanu, apziņas traucējumiem, miegainību, ekstremitāšu tremoru, izmainītiem refleksiem, krampjiem, parēzēm un komu), mielīts, hepatīts, pankreatīts un miokardīts.
Atveseļošanās ir pilnīga (pieaugušajiem, salīdzinot ar bērniem, tā nav tik strauja un to bieži pavada ilgstošas mialģijas un vājums). Vairums letālu gadījumu bijuši pacientu vidū, kuri vecāki par 50 gadiem. Slimības diagnostikai var izmantot seroloģiskos izmeklējumus - IgM līmeņa noteikšanu serumā.
Rietumnīlas vīrusu pirmoreiz izolēja no drudža slimnieces asinīm Ugandā, Rietumnīlas apgabalā 1937. gadā, bet piecdesmito gadu sākumā no slimniekiem, kā arī putniem un odiem Ēģiptē. Drīz tika noskaidrots, ka Rietumnīlas vīruss sastopams Āfrikā un Eirāzijā un tas ir izplatītākais flavivīruss. Šis vīruss izraisījis Eiropā sporādiskus saslimšanas gadījumus un uzliesmojumus cilvēkiem un zirgiem: Vidusjūras rietumdaļā un Dienvidkrievijā - no 1962. līdz 1964. gadam, Baltkrievijā un Ukrainā 1970. un 1980. gados, Rumānijā no 1996. - 1997. gadam, Čehijā - 1997. gadā un Itālijā 1998. gadā.
Rietumnīlas drudža uzliesmojums Bukarestes apvidū un Rumānijā ar vairāk kā 500 klīniskiem saslimšanas gadījumiem un gandrīz 10% mirstību bija lielākais arbovīrusu slimību uzliesmojums Eiropā kopš astoņdesmitajiem gadiem. Tas vēlreiz pierādīja, ka odu pārnestas vīrusu infekcijas var parādīties masveidā pat mērenā klimatā. Vides faktori un cilvēku darbība (spēcīgi lieti, kas izraisa plūdus, apūdeņošana, paaugstināta temperatūra vai citi faktori) sekmē odu vairošanos, kā rezultātā var palielināties saslimstība ar Rietumnīlas drudzi.
Simtiem Rietumnīlas drudža gadījumu tikuši aprakstīti Izraēlā un Dienvidāfrikā. Lielākā epidēmija Āfrikā, ar aptuveni 3000 klīniskiem gadījumiem, bija tuksnešainā Keipas provinces apgabalā pēc spēcīgiem lietiem 1974. gadā. Uzliesmojums ar aptuveni 50 pacientiem, no kuriem 8 nomira, tika aprakstīts Alžīrijā 1994. gadā. Citi gadījumi vai uzliesmojumi novēroti Azerbaidžānā, Centrālāfrikas republikā, Kongo Demokrātiskajā republikā (bijušajā Zairā), Ēģiptē, Etiopijā, Indijā, Madagaskārā, Nigērijā, Pakistānā, Senegālā, Sudānā un dažās Eiropas valstīs.
Uzliesmojumi parasti ir teritoriāli lokalizēti, atkarīgi no noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem. Endēmiskajos rajonos iedzīvotājiem ir labi izteikta sadzīves imunitāte. Pārējās pasaules daļās iedzīvotāji nav aizsargāti, vīrusa cirkulācija tur nav novērota. Vakcīnas nav. Saslimšana nav klasificēta kā sevišķi bīstama.
ASV Ņujorkas štatā vīrusu saturošie odi tika ievesti 1998. gadā kopā ar kādu kravu no Tuvajiem Austrumiem. Odi ātri adaptējās vietējos klimatiskajos apstākļos, izvēlējās noteiktas putnu sugas un sāka izplatīties ne tikai Ņujorkas, bet arī apkārtējos štatos. Tā kā ASV šis vīruss tika ievests, iedzīvotāju asinīs nebija specifisku aizsargvielu - antivielu, sakarā ar ko tika reģistrētas smagas klīniskas formas, t.sk. nāves gadījumi. 1999. gada augustā ASV parādījās pirmie laboratoriski apstiprinātie saslimšanas gadījumi Ņujorkā un tagad vīruss ir izplatījies jau plašākā ASV teritorijā, ar putniem pakāpeniski izplatoties uz ASV rietumdaļas apgabaliem.
Iedzīvotājiem tiek ieteikts valkāt apģērbu, kas aizsargā no odu kodumiem, lietot repelentus, nodrošināt telpas pret odiem, kā arī likvidēt tuvumā esošas peļķes un visas citas stāvoša ūdens krātuves. Iedzīvotājiem tiek lūgts arī, atrodot beigtus putnus - vārnas, sīļus, pūces, vanagus, ērgļus - ziņot par to vietējām veselības aizsardzības iestādēm.
Vides faktori, ieskaitot cilvēku aktivitātes, kas veicina vīrusa pārnesēju populācijas blīvumu (apūdeņošana, spēcīgi lieti, kam seko plūdi, augstāka temperatūra nekā parasts, un ekoloģisku nišu veidošanās, kas dara iespējamu odu masveida savairošanos) izraisa šīs odu izcelsmes slimības atkārtotu parādīšanos. Globālās sasilšanas scenārijs nākotnē pieļauj siltāka, mitrāka klimata iespēju, kas var radīt odu izplatības un daudzuma pieaugumu. Skartajās teritorijās vajadzētu veikt Rietumnīlas drudža uzraudzību (galveno vīrusa pārnesēju populācijas blīvuma un inficētības līmeņa monitoringu, mugurkaulnieku un ekspozīcijai pakļauto cilvēku grupu seropārbaudes un cilvēku infekcijas slimību plānveida diagnostiku).

Rinovīrusi

Tie ir mazi bezapvalka RNS saturoši vīrusi, kas pieder Picornaviridae dzimtai. Pazīstami vairāk kā 150 rinovīrusu serotipi, kas arī izskaidro faktu, ka rinovīrusu infekcija ir biežākais augšējo elpceļu iekaisumu (iesnas) iemesls. Infekcija izplatās gaisa pilienu un roku kontakta ceļā. Avots ir slimais cilvēks, kurš ir infekciozs inkubācijas perioda beigās un visu slimības klīnisko periodu (7dienas). Rinovīrusu cirkulācija novērojama visu gadu, maksimālu intensitāti sasniedzot pārsvarā rudenī un pavasarī. Inkubācijas periods ilgst līdz 2 dienām, slimība ilgst 5-7 dienas. Rinovīrusi izraisa tikai augšējo elpceļu slimības un gandrīz nekad nav iemesls dziļo elpceļu iekaisumiem. Slimības sākums parasti ir akūts, retāk pakāpenisks. Raksturīgas katarālas parādības - šķaudīšana, skrāpēšanas sajūta kaklā, apgrūtināta elpošana caur degunu, pēc nedaudz stundām parādās daudz serozu izdalījumu no deguna, kuri vēlāk paliek gļotaini un sabiezē. Var parādīties acu asarošana. Temperatūra ir normāla vai nedaudz paaugstināta. Var pievienoties sauss klepus un balss aizsmakums.

Rotavīrusu infekcija (Rotavīrusu gastroenterīts)

Rotavīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīgs galvenokārt gremošanas trakta gļotādas iekaisums.

Rotavīrusu infekcijas galvenās klīniskās pazīmes - akūts sākums, vemšana, bieža vēdera izeja, slikta dūša, sāpes vēderā, galvassāpes, vājums, slikta apetīte, paaugstināta ķermeņa temperatūra, raksturīgs arī vienlaicīgs augšējo elpceļu iekaisums (iesnas, klepus). Rotavīrusu infekcijas simptomi parādās 15 stundu līdz 7 dienu laikā pēc inficēšanās, parasti 1 - 2 dienu laikā. Infekcijas ierosinātājs - rotavīruss, kas ietilpst Reovīrusu grupā. Vīrusiem raksturīgi ilgstoši saglabāt dzīvotspēju (spēju izsaukt saslimšanu) apkārtējā vidē uz dažādiem priekšmetiem (no 10 līdz 15 dienām līdz 1 mēnesim).

Infekcijas avots - slims cilvēks vai infekcijas ierosinātāja nēsātājs bez slimības simptomiem. Inficētā persona vīrusu izdala vidēji 7 - 8 dienas, bet personas ar novājinātu imunitāti -ilgāk.

Infekcijas pārnešanas mehānisms - rotavīrusu infekcijas ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar fekālijām. Slimnieks vai vīrusu nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu,  ar infekcijas slimības ierosinātāju kontaminē ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus. Iespējama infekcijas pārnešana gaisa - pilienu vai gaisa - putekļu ceļā.

Imunitāte pret rotatavīrusu infekciju ir nenoturīga, iespējama atkārtota inficēšanās.

Profilaktiskie pasākumi - vissvarīgākā nozīme infekcijas izplatības ierobežošanai ir personīgās higiēnas ievērošana (mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas). Cilvēki, kuriem ir akūtas zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu gatavošanu, transportēšanu, apmeklēt organizētus kolektīvus, īpaši bērnu iestādes. Organizētos kolektīvos ievērot tīrīšanas un dezinfekcijas režīmu. Personām, kuras kontaktējas ar rotavīrusu infekcijas slimnieku, profilaktiska ārstēšana un vakcinācija netiek veikta.
Zīdaiņiem, vecumā no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem, iespējama profilakse - vakcinācija pret rotavīrusu infekciju.

Salmoneloze

Kas ir salmoneloze?
Salmoneloze ir infekcijas slimība, kas parasti skar zarnu traktu. Salmonelozes simptomi ir slikta dūša, vemšana, krampji, caureja, drudzis, galvassāpes. Ja slimība noris smagā formā, kā arī, ja saslimušais ir mazs bērns, liels šķidruma zudums var izraisīt smagu organisma atūdeņošanos (dehidratāciju). Salmonelozes simptomi parādās 6 - 72 stundas pēc inficēšanas. Bieži vien salmoneloze noris smagā formā un nepieciešama slimnieku hospitalizācija. Bīstama slimības komplikācija ir baktēriju iekļūšana no zarnu trakta asinīs, kas var izraisīt iekšējo orgānu inficēšanu (abscesu, artrītu, meningītu u. c.). Šādos gadījumos salmoneloze var beigties ar nāvi. Veciem cilvēkiem, maziem bērniem, personām ar izmaiņām imūnsistēmā un pacientiem, kuru organisms novājināts citu slimību dēļ, inficēšanās ar salmonelozi ir smaga slimība.

Kas ir salmonelozes ierosinātāji?
Salmonelozi izraisa baktēriju grupa - salmonellas. Ir apmēram 2000 salmonellu tipu, bet Latvijā pacientiem konstatēti apmēram 20. Visizplatītākais ir Salmonella enteritidis un Salmonella typhimurium. Salmonellu infekcijas avots ir daudzi savvaļas un mājdzīvnieki, kā arī cilvēki. Salmonellas dzīvo un vairojas zarnu traktā un izdalās apkārtējā vidē ar izkārnījumiem. Labvēlīgos temperatūras apstākļos (+5,2 līdz +45°C) salmonellas intensīvi vairojas arī daudzos pārtikas produktos. Salmonellas ļoti ilgi dzīvo sasaldētos pārtikas produktos, 200 dienas - augsnē, līdz 10 mēnešiem - putekļos, ilgāk par 10 mēnešiem grauzēju izkārnījumos, ilgāk par 4 gadiem - sausā olu pulverī.

Kā diagnosticē salmonelozi?
Ir daudz infekciju, kas izraisa caureju, sāpes vēderā un drudzi. Salmonelozes diagnostikai veic izkārnījumu mikrobioloģisko izmeklēšanu. Ja salmonella tiek atrasta, parasti veic citus testus, lai precīzāk identificētu šo mikroorganismu un pārbaudītu tā jūtību pret antibiotikām. Tas palīdz izvēlēties pareizu ārstēšanas kursu.

Kādas ir pārslimotās salmonelozes sekas?
Slimnieki parasti izveseļojas 5-7 dienu laikā. Dažreiz organismam ir nepieciešami vairāki mēneši, lai pilnībā atjaunotu zarnu trakta normālu darbību. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acu ābolu iekaisumu un sāpīgu urināciju), kas ilgst dažus mēnešus vai gadus. Var izveidoties hronisks artrīts ( locītavu iekaisums), kā arī hroniska salmonellu nēsāšana. Apmēram 1% salmonelozi pārslimojušo pieaugušo un 5 % bērnu (līdz 5 gadu vecumam) spēj inficēt ar salmonellām ilgāk par vienu gadu. Šie baktēriju nēsātāji var kļūt par infekcijas avotu ne tikai ģimenes locekļiem. Īpaši bīstami, ja salmonellu nēsātāji strādā pārtikas uzņēmumos, slimnīcās un bērnu pirmsskolas iestādēs. Lai izvairītos no salmonelozes komplikācijām un hroniskām sekām, pamanot šīs slimības sākotnējos simptomus, nekavējoties jāizsauc ārsts. Pašārstēšanās var būt kaitīga jūsu un jūsu bērna veselībai.

Kā cilvēki inficējas ar salmonelozi?
Inficēties ar salmonelozi var niecīgam ierosinātāja daudzumam (15 - 20 mikrobu šūnām) nokļūstot cilvēka organismā.

Cilvēku inficēšanās notiek dažādi:
• lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātus dzīvnieku valsts produktus (gaļu, olas, pienu un piena produktus, zivis, garneles u. c.) vai ar ēdienu, kas pagatavots no šiem termiski neapstrādātiem produktiem;
• kontaktējoties ar inficētiem dzīvniekiem (putnkopība, lopkopība); mazi bērni var inficēties, spēlējoties ar mājdzīvniekiem - putniem, bruņurupučiem, pelēm un žurkām;
• lietojot uzturā tādus ēdienus, kas pagatavoti apstākļos, kur netiek ievērotas sanitārās normas - salmonellu pārnešana no jēliem uz gataviem pārtikas produktiem ar rokām, virtuves priekšmetiem un virsmām, kukaiņiem un grauzējiem, kā arī šo produktu tieša saskare, nepareizi tos glabājot;
• nonākot tiešā vai netiešā saskarē ar inficētiem cilvēkiem ( slimniekiem vai baktēriju nēsātājiem).

Salmoneloze var izplatīties slimnīcās ar medicīnisko aprīkojumu vai priekšmetiem. Ja ēdnīcā strādā kāds inficēts darbinieks, viņš var inficēt daudzus apmeklētājus. Salmoneloze izplatās arī ar rotaļlietām bērnu spēļu laikā bērnudārzos u. c.

Kā izvairīties no saslimšanas ar salmonelozi?
• Nelietojiet uzturā jēlas olas vai ēdienus, kuru sastāvā ir jēlas olas. Olas pilnīgi iegremdētas ūdenī, vāriet 7 minūtes. Cepiet olas vismaz 3 minūtes no vienas puses un 2 minūtes no otras puses. " Vēršacis" cepiet ne mazāk kā 7 minūtes vai 4 minūtes, uzliekot pannai vāku. Olas glabājiet tikai ledusskapī.. Ieplīsušās olas izmetiet. Ēdienus, kuru sastāvā ir olas, apēdiet tūlīt pēc to pagatavošanas.
• Nedzeriet nevārītu vai nepasterizētu pienu. Kārtīgi izcepiet vai izvāriet gaļu un zivis.
• Izvairieties no ātri bojājošos produktu iegādes vietās, kur tos neglabā ledusskapjos vai aukstuma vitrīnās. Nepieļaujiet, lai pagatavotie ēdieni ilgi atrastos istabas temperatūrā, un uzglabājiet tos ledusskapī mazos konteineros vai nelielos traukos.
• Ievērojiet pārtikas produktu norādītos derīguma termiņus. Restorānā, ēdnīcā vai kafejnīcā nekautrējieties atteikties no ēdiena, kura kvalitāte jums liekas aizdomīga.
• Virtuvē gatavotos un jēlos produktus glabājiet un pagatavojiet atsevišķi, nepieļaujiet to saskari. Gatavo un jēlo produktu griešanai lietojiet atsevišķus nažus un dēlīšus. Vienmēr rūpīgi nomazgājiet ar mazgāšanas līdzekļiem rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem un olām, kā arī pēc tualetes apmeklēšanas. Rūpējieties par tīrību virtuvē. Uzglabājiet produktus grauzējiem un kukaiņiem nepieejamās vietās. Iznīciniet šos kaitēkļus!
• Kārtīgi mazgājiet rokas pēc saskares ar mājdzīvniekiem, putniem, pelēm, bruņurupučiem, kas bieži ir salmonellu nēsātāji.
• Sekojiet, lai bērni ievēro personīgo higiēnu, mazgā rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēšanas.
• Barošana ar mātes krūti ir labākais salmonelozes profilakses līdzeklis zīdaiņiem.
• Cilvēki, kuriem ir zarnu infekciju simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.
• Ja jūsu ģimenē ir salmonelozes slimnieks, konsultējieties ar ārstu vai LIC epidemiologu par nepieciešamajiem pasākumiem, lai novērstu infekcijas tālāku izplatīšanos.
• Palīdziet LIC epidemiologiem veikt salmonelozes gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu, jo jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos.

Sifiliss

Inficēšanās ar sifilisu galvenokārt notiek dzimumkontaktu laikā. Inficēties iespējams arī no asinīm. Ar sifilisu slima sieviete var dzemdēt bērnu ar iedzimtu sifilisu.

Ar sifilisu var inficēties arī ciešā sadzīves kontaktā - skūpstoties, smēķējot vienu cigareti. Biežāk sadzīves ceļā inficē mazus bērnus, kad slimais piederīgais, kuram mutē ir sifilisa izsitumi, aplaiza karotīti vai knupīti, kuru dod bērnam.

Sākumā parādās nesāpīgas, cietas čūliņas uz ārējiem dzimumorgāniem, pēc pāris nedēļām palielinās cirkšņu limfmezgli, vēl pēc trīs nedēļām uz ādas un gļotādām parādās izsitumi - sārti plankumi, mezgliņi. Limfmezgli palielinās arī citās vietās. Pāris mēnešu laikā primārā čūliņa sadzīst un izzūd arī izsitumi. Izsitumi atkārtoti parādās pēc trīs mēnešiem, sāk izkrist mati, aizsmok balss.

Pirmās sifilisa pazīmes parasti parādās 3 līdz 6 nedēļas pēc inficēšanās.

Infekcija ir izārstējama, bet vēlākās stadijās ārstēšana ir ilgstoša. Ja ārstēšanu nesāk laicīgi, notiek neatgriezeniskas izmaiņas visos orgānos un nervu sistēmā, kam seko invaliditāte vai pat nāve.

Skarlatīna

Kas ir skarlatīna?
Skarlatīna ir vienlīdz izplatīta visā pasaulē. Skarlatīna uzskatāma par bērnu infekcijas slimību, jo 90% gadījumos ar to slimo bērni līdz 16 g.v. Visaugstākā saslimstība ir vērojama pirmsskolas un skolas vecuma bērnu vidū. Skarlatīnas ierosinātājs izraisa arī citas slimības, piemēram, sāpošu kaklu (faringītu), ādas sastrutošanu (piodermiju), vidusauss iekaisumu, sepsi u.c. Slimībai raksturīga sezonalitāte – rudens un ziemas periods.

Kas ir skarlatīnas ierosinātāji?
A grupas ß – hemolītiskais streptokoks (baktērija). Infekcijas avots ir slimnieks vai baktērijas nēsātājs, un tā izplatās gaisa – pilienu ceļā. Inkubācijas periods ir vidēji 2-7 dienas, bet var būt arī īsāks.

Kā skarlatīna izpaužas?
Slimība sākas akūti ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru un sāpēm kaklā. Pēc kāda laika (dažas stundas līdz 2 –3 dienām) parādās izsitumi, kas ātri izplatās pa seju, kaklu, ķermeni un ekstremitātēm. Izsitumi ir izteiktāki ķermeņa dabīgajās ieloku virsmās: padusēs, cirkšņos, elkoņu ieloku virsmā. Uz sejas ir raksturīgas klīniskās pazīmes: sārti vaigi ar izsitumiem, bet rajons ap muti ir bāls, veidojot bālu trīsstūri.
Pēc izsitumu pazušanas (parasti bez pigmentācijas) slimības 3. – 7. dienā sākās ādas lobīšanās (parasti lielu lēveru veidā). Raksturīga skarlatīnas izpausme ir angīna (žāvas un mandeļu loku apsārtums), kas, progresējot, iesaista procesā arī apkārtējos audus - novēro limfmezglu palielināšanos). Parasti slimība noris vieglā formā pie nosacīti normālas ķermeņa temperatūras un vieglas intoksikācijas.

Kā skarlatīnu ārstē?
Skarlatīnu ir iespējams ārstēt mājās (vieglu formu gadīijumā), nodrošinot slimnieka izolēšanu atsevišķā istabā. Smagu formu gadījumā ir nepieciešama hospitalizācija. Ārstēšanā izmanto antibiotiku preparātus, kurus izvēlas ārsts.

Kāda ir profilakse?
Specifiska profilakse nepastāv. Svarīgi agrīni atklāt un ārstēt skarlatīnas infekcijas avotus.

Smailās kondilomas

Smailās kondilomas jeb dzimumorgānu kārpiņas izraisa cilvēka papillomas vīruss. Ar to parasti inficējas dzimumkontaktu ceļā. Dzemdību laikā no inficētas grūtnieces var inficēties jaundzimušais.

Kārpiņas izskatās kā bārkstaini izaugumi vai arī kā pacelts grumbuļains veidojums. Tās lokalizējas uz dzimumorgāniem un ap anālo atveri. Šajā apvidū ir nepatīkama nieze un dedzinoša sajūta.  Kārpiņas parādās 1 - 6 mēnešu laikā pēc inficēšanās.

Kandilomas ir samērā vienkārši ārstējamas, tomēr kārpiņas var atjaunoties. Diemžēl atbrīvošanās no kārpiņām nenozīmē, ka iznīcināts arī tās izraisošais cilvēka papillomas vīruss, tomēr tas samazina iespēju inficēt dzimumpartneri.

Cilvēka papillomas vīruss var izraisīt ārējo dzimumorgānu ādas un dzemdes kakla vēzi.

Šigeloze

Šigeloze ir akūta bakteriāla zarnu infekcijas slimība, kuru izraisa Shigella ģints baktērijas. Šigella ģintī ir 4 sugas: S.dysenteriae, S.flexneri, S.boydii, S.sonnei. Latvijā izplatītas divas sugas - S.flexneri un S.sonnei. Shigella ģints baktērijas labi izdzīvo zemā temperatūrā un mitrā vidē. Produkta sasaldēšana uz baktērijām iznīcinoši neiedarbojas. Minētā baktērija labi vairojas istabas temperatūrā, bet pie +1000C iet bojā momentāli.
Infekcija ir izplatīta visā pasaulē. 2/3 no saslimšanas gadījumiem un lielākā daļa no letāliem gadījumiem skar bērnus līdz 10 gadu vecumam. Sekundāru gadījumu saslimstības koeficients ģimenēs var sasniegt gandrīz 40%.
Vienīgais nozīmīgais infekcijas avots ir slims cilvēks, kurš ir izveseļošanās periodā vai klīniski vesels baktēriju nēsātājs, kurš izdala slimības ierosinātāju no organisma ar fekālijām. Infekcijas avots, izdalot ierosinātāju no organisma, izplata infekciju tieši kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, tieši vai netieši kontaminējot (inficējot) ūdeni, pārtiku vai sadzīves priekšmetus, kas kalpo kā pārnešanas faktori infekcijas tālākai izplatībai. Cilvēks inficējas, infekcijas ierosinātājam nokļūstot gremošanas traktā, lietojot uzturā ar baktērijām piesārņotu pārtiku vai ūdeni, vai ar inficētu sadzīves priekšmetu starpniecību vai arī tieša kontakta ceļā ar slimnieku. Inficēšanās var notikt pat pēc ļoti neliela (10 – 100) baktēriju daudzuma uzņemšanas.
Visbiežāk infekcija izplatās, ja infekcijas avots (slimnieks vai nēsātājs) neievēro personīgo higiēnu. Īpaši liels risks citu cilvēku veselībai ir, ja personīgo higiēnu nav ievērojusi persona, kas nodarbināta pārtikas apritē.
Inkubācijas periods vidēji ir līdz 3 dienām, bet svārstās no 12 stundām līdz 7 dienām. Slimība sākas pēkšņi ar augstu ķermeņa temperatūru, sliktu dūšu un caureju (tipiskos gadījumos fēces bieži ar asins piejaukumu un gļotām), krampjveida sāpēm vēderā (tenesmiem), dažreiz - vemšanu. Reizēm infekcija norit bez klīniskiem simptomiem. Slimības smaguma pakāpe un mirstības rādītājs ir atkarīgi no uzņēmīgā organisma vecuma, veselības stāvokļa, baktērijas serotipa un uzņemtās mikroorganismu devas.
Diagnozi nosaka, ņemot vērā klīniskos simptomus, epidemioloģiskās izmeklēšanas datus un laboratorisko izmeklējumu rezultātus, mikrobioloģiskos - izdalot no fēcēm Shigella ģints baktērijas vai seroloģisko atradni.
Cilvēkam, kuram parādās iepriekš minētie simptomi, nekavējoties jāvēršas pēc medicīniskās palīdzības ārstniecības iestādē, jāpārtrauc apmeklēt mācību vai darba vietu, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar pārtikas ražošanu un apriti.
Neārstēts šigelozes slimnieks ir infekciozs (izdala infekcijas ierosinātāju) laika posmā līdz 4 nedēļām, reizēm – vairākus mēnešus. Slimnieks ir īpaši infekciozs caurejas laikā.
Profilaksē ir svarīgi ierobežot baktērijas izplatīšanos, veicot šādus pasākumus - izglītot sabiedrību un pārtikas ražotājus, kā arī citus darbiniekus personīgās higiēnas jautājumos, slimnieka izolēšana, higiēnas prasību ievērošana pārtikas apritē, tīrības un kārtības uzturēšana dzīves vietā, augļu un dārzeņu mazgāšana, notekūdeņu neizmantošana lauku laistīšanai, ūdens piesārņošanas ar fekālijām  novēršana, kvalitatīva dzeramā ūdens nodrošināšana un izmantošana.
Ņemot vērā šigelozes grupveida saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu, lai novērstu infekcijas izplatīšanos, SVA speciālisti atgādina:
• ja Jums vai Jūsu bērnam ir parādījušies iepriekš minētie simptomi, nekavējoties jāizsauc ārsts.
• lai novērstu citu cilvēku inficēšanās iespēju jāpārtrauc apmeklēt mācību vai darba vietu, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar pārtikas apriti;
• ja Jūsu ģimenē ir cilvēks, kurš inficējies vai ir aizdomas par inficēšanos ar zarnu infekcijas slimību, nepieciešams ievērot sekojošus piesardzības pasākumus:
1. Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm pēc saskares ar izkārnījumiem (piemēram, pēc pamperu nomaiņas bērnam) vai iespējami inficētiem priekšmetiem, pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas, pirms ēdienu gatavošanas, kā arī gatavošanas laikā.

Kad mazgāt rokas?
• Pēc tualetes apmeklējuma
• Pirms ēšanas
• Kad rokas acīmredzami ir netīras

Kā pareizi mazgāt rokas?
• Pārklāt rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka)
• Ziepes rokās saputot
• Vismaz 10 sekundes enerģiski ziepēt roku virsmu
• Kārtīgi no visām pusēm berzt pirkstus un plaukstas (neaizmirst berzt plaukstu virspuses), kā arī tīrīt nagus. Šajā laikā rokas neturēt zem ūdens strūklas
• Noskalot rokas zem ūdens strūklas vismaz 10 sekundes
• Roku mazgāšanas laikā izvairīties no ūdens šļakstīšanās
• Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus, ar kuru palīdzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānus

Citi pasākumi
• Regulāri veikt telpu uzkopšanu, pievēršot īpašu uzmanību riska priekšmetiem, uz kuru virsmām visbiežāk var atrasties šigelozes ierosinātājs, – rotaļlietām, tualetes poda sēdekļiem, ūdens noraušanas un krāna rokturiem, durvju rokturiem, traukiem
• Parādoties iepriekš minētajiem slimības simptomiem, nekavējoties informēt bērna vecākus un vērsties pēc medicīniskās palīdzības
• Lai novērstu citu cilvēku inficēšanās iespēju, pārtraukt pirmsskolas izglītības iestādes, mācību vai darba vietas apmeklēšanu
• Veikt piesardzības pasākumus, lai novērstu infekcijas ierosinātāja nokļūšanu organismā ar roku, sadzīves un apkārtējas vides priekšmetu starpniecību (nelikt mutē pirkstus, rakstāmpiederumus, rotaļlietas u.c.)

2. Slimniekam vēlams izmantot atsevišķas ziepes un dvieli, izdalīt atsevišķus traukus un rotaļlietas. Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus ar kuru palīdzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānus.
3. Inficētās personas veļu savākt un mazgāt veļas mazgājamā mašīnā atsevišķi no citas veļas un pēc tam gludināt.
4. Regulāri veikt to priekšmetu tīrīšanu un dezinfekciju, kuri bijuši tiešā saskarē ar slimnieku un slimnieka izdalījumiem (fēcēm, atvemtām masām u.c.), kā arī veikt telpu mitro uzkopšanu, izmantojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus. Īpaša uzmanība jāpievērš priekšmetiem, uz kuru virsmām visbiežāk var atrasties šigelozes ierosinātājs – rotaļlietām, tualetes poda sēdekļiem, ūdens noraušanas un krāna rokturiem, durvju rokturim, traukiem.
5. Inficētās personas nedrīkst apmeklēt organizētos kolektīvus, sabiedriskās pirtis un dušas, strādāt pārtikas aprites uzņēmumos.
6. Šigelozi pārslimojušās personas drīkst apmeklēt organizētos kolektīvus un atsākt darbu pārtikas aprites uzņēmumos, izglītības un ārstniecības iestādēs pēc klīniskās izveseļošanās, pabeidzot ārstēšanās kursu un saņemot 2 negatīvus mikrobioloģisko izmeklējumu rezultātus.
Nepieciešams stingri ievērot higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasības, lai novērstu infekcijas slimības izplatīšanos. Vecākiem, pedagogiem un audzinātājiem jāpievērš uzmanība bērnu izglītošanai personīgās higiēnas jautājumos, uzsverot rūpīgas roku mazgāšanas nozīmi, kā arī sekot, lai bērniem tiktu nodrošināta iespēja veikt roku mazgāšanu ar ziepēm.

Trakumsērga

Trakumsērga ir ļoti bīstama vīrusu infekcijas slimība, kas visbiežāk tiek pārnesta ar slima dzīvnieka siekalām, tām caur ievainotu ādu (koduma vai skrāpējuma vietā), veselām vai ievainotām gļotādām nokļūstot cilvēka vai dzīvnieka organismā.

Trakumsērgas vīruss izraisa akūtu encefalītu visiem siltasiņu dzīvniekiem un cilvēkiem. Slimība vienmēr beidzas ar saslimušā dzīvnieka vai cilvēka nāvi.

Izplatība

Ar trakumsērgu slimo tikai zīdītāji, savukārt putni, rāpuļi, zivis un abinieki ar trakumsērgu neslimo. Lai gan visas zīdītāju sugas ir uzņēmīgas pret trakumsērgas vīrusu, tikai dažas no tām ir nozīmīgas kā šīs infekcijas uzturētājas un izplatītājas dabā. Sīkie zīdītāji: vāveres, peles, žurkas, zaķi, u.c. inficējas reti.

Latvijā galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā ir lapsas un jenotsuņi, no kuriem parasti inficējas mājdzīvnieki (suņi, kaķi, mājlopi u.c.), kas slimo ievērojami retāk.

Situācija Latvijā

Katru gadu Latvijā pēc kontakta ar slimiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem ar aizdomām par trakumsērgu tiek vakcinēti 8000 - 9000 cilvēki. 2003.gadā Latvijā tika reģistrēts pēdējais apstiprinātais saslimšanas gadījums cilvēkam, bet pēdējos gados tiek reģistrēti ap 500 dzīvnieku saslimšanas gadījumu gadā. No savvaļas dzīvniekiem Latvijā visbiežāk ar trakumsērgu slimo lapsas, jenotsuņi, retāk - caunas u.c. Mājdzīvnieku vidū saslimšana visbiežāk reģistrēta suņiem, kaķiem un mājlopiem.


Inficēšanās.

Trakumsērgas vīruss inficē centrālo nervu sistēmu, izraisot tās smagus bojājumus un saslimušā nāvi. Visbiežāk inficēšanās notiek ar trakumsērgu inficētā dzīvnieka koduma rezultātā, brūcē iekļūstot siekalām, kas satur vīrusu. Bīstama ir arī inficēta dzīvnieka siekalu nokļūšana uz bojātas ādas (dzīvnieka skrāpējumi vai jau esošās brūces vai ādas nobrāzumi). Zināmi arī citi inficēšanās ceļi – inficētā dzīvnieka siekalām nokļūstot uz acu, deguna vai mutes gļotādām, ieelpojot vīrusu kopā ar putekļiem telpās, kurās uzturas slimi dzīvnieki (nereti šādi gadījumi aprakstīti saistībā ar sikspārņu apdzīvotu alu apmeklēšanu). Inficēties var arī saskaroties ar slimā dzīvnieka smadzeņu audiem. Tomēr tiek uzskatīts, ka kontakts ar slima dzīvnieka urīnu, asinīm vai fekālijām nerada risku. Pēc inficēšanās vīruss daāzas dienas vai mēnešus atrodas  tā sauktajā "apslēptajā" stadijā un tā konstatēšana inficētā dzīvneika vai cilvēka audos ir apgrūtināta.

Inkubācijas periods, kas ir laiks no vīrusa iekļūšanas organismā līdz slimības klīnisko pazīmju sākumam, var ilgt no dažām dienām (~10 dienas) līdz gadam un pat ilgāk, tomēr visbiežāk cilvēkam tas ilgst 1-3 mēnešus. Lai infekcija progresētu, vīrusam jānokļūst nervu sistēmā, pa kuru tas pakāpeniski nonāk centrālajā nervu sistēmā, izraisot smagus tās bojājumus un saslimušā nāvi. Visīsākais inkubācijas periods vērojams tad, ja infekcijas ieejas vārti lokalizējas galvas un plaukstu rajonā, kā arī tad, ja ir daudz dziļu kodumu.

Klīniskie simptomi

Trakumsērgas vīrusu savairošanās un izplatīšanās centrālajā nervu sistēmā ir strauja (vīrusi nokļūst dažādos audos, tai skaitā arī siekalu dziedzeros). Šajā laikā parādās trakumsērgas raksturīgās klīniskie simptomi. Agrīnie trakumsērgas simptomi cilvēkam nav specifiski un izpaužas līdzīgi gripai - ar drudzi, galvassāpēm un vispārēju vājumu, kas ilgst pāris dienas. Koduma vietā var būt nepatīkamas sajūtas – dedzināšana, nieze, nejutīgums, koduma vieta var kļūt sāpīga, retāk novēro tūsku un hiperēmiju ap rētu.

Slimībai progresējot, parādās nervu darbības traucējumi – bezmiegs, murgi, nemiers, apjukums, uzbudinājums, halucinācijas, satraukums, pastiprināta siekalošanās, elpošanas traucējumi, apgrūtināta rīšana un bailes no pārtikas un ūdens, rīkles un balsenes krampju lēkmes, agresīva uzvedība, viegla vai daļēja paralīze. Akūtais slimības periods parasti pēc 2-10 dienām beidzas ar slimnieka nāvi.

Trakumsērga pēc slimības simptomu parādīšanās nav ārstējama. Vienīgais efektīvais veids, kā pasargāt veselību un dzīvību ir vakcinācija, kas uzsākta nekavējoties pēc iespējamās inficēšanās.

Individuālā profilakse

Trakumsērgas profilaksei ir pieejamas vakcīnas, kas nodrošina imunitātes izveidošanos pret trakumsērgu. Vakcināciju var veikt gan pirms (profilaktiskā vakcinācija), gan arī pēc kontakta ar slimu dzīvnieku vai dzīvnieku ar aizdomām par trakumsērgu (vakcinācija pēc kontakta).

Profilaktiskā vakcinācija
Tiek rekomendēta personām, kurām ir paaugstināts inficēšanās risks – veterinārārstiem un citiem dzīvnieku aprūpē nodarbinātiem speciālistiem (dzīvnieku dresētājiem, zooloģisko dārzu darbiniekiem, klaiņojošo dzīvnieku ķeršanas dienestu darbiniekiem, mežsargiem, mežstrādniekiem, lauku pasta darbiniekiem, medniekiem u.c), kā arī vajadzētu apsvērt iespēju veikt profilaktisku vakcināciju pret trakumsērgu personām, kas atrodas biežā kontaktā ar potenciāli slimiem dzīvniekiem, ceļotājiem, kas dodas uz reģioniem, kuros ir nelabvēlīga situācija attiecībā uz trakumsērgu, personām, kuras ir paredzējušas apmeklēt sikspārņu apdzīvotas alas, vai arī dodas uz reģioniem, kur dzīvnieku koduma gadījumā medicīniskās palīdzības kvalitāte ir apšaubāma.

Lai gan profilaktiskā vakcinācija neizslēdz papildus vakcināciju, ja ir bijis kontakts ar slimu vai aizdomīgu dzīvnieku, tomēr šādā gadījumā nav nepieciešams ievadīt specifisko imunoglobulīnu pret trakumsērgu un vakcinācijas kurss ir saīsināts. Profilaktiskā vakcinācija sastāv no 3 vakcīnas devām, kas ievadāmas trīs nedēļu vai mēneša laikā.

Vakcinācija pēc kontakta tiek nozīmēta visos inficēšanās riska gadījumos (neatkarīgi no tā, vai personai ir vai nav kontrindikācijas vakcinācijai), kad bijis kontakts ar slimu vai aizdomīgu dzīvnieku (dzīvnieka kodums, slimā dzīvnieka siekalu nokļūšana uz gļotādām, bojātas ādas brūces u.c.). Potēšana jāuzsāk iespējami ātrāk.

Savlaicīgi veicot pilnvērtīgu profilakses kursu, saslimšanu novēro ārkārtīgi retos gadījumos. Vakcinācija pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu, ir bezmaksas gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo to apmaksā valsts.

Kā rīkoties, ja dzīvnieks Jūs sakodis, saskrāpējis vai apsiekalojis:

* koduma (saskrāpējuma) vieta rūpīgi jānoskalo ar lielu ūdens daudzumu, ziepēm vai mazgāšanas līdzekli (10 min), lai mehāniski attīrītu brūci no siekalām.

* nekavējoties jāvēršas pie ārsta, kurš noteiks tālāko rīcību.

Lai novērtētu trakumsērgas risku un pieņemtu lēmumu par potēšanas kursa nozīmēšanu, ārstam nepieciešams sniegt šādu informāciju: vieta, kur noticis kontakts ar iespējami slimo dzīvnieku, apstākļi, kādos ir noticis šis kontakts (vai dzīvnieka uzbrukums bija provocēts, vai arī dzīvnieks uzbruka pirmais), dzīvnieka suga, vai dzīvnieks ir bijis vakcinēts, vai ir organizēta dzīvnieka veterinārmedicīniskā novērošana (izziņa no veterinārmedicīnas speciālista).

* Ja 10 dienu laikā dzīvnieks paliek vesels (ko apliecina veterinārmedicīnas speciālista izziņa), vakcinācijas kursu pārtrauc.

* Ja aizdomīgā dzīvnieka novērošana nav iespējama (piemēram, nezināms vai klaiņojošs kaķis vai suns), cietušajai personai veic pilnu vakcinācijas kursu.

* Nav pieļaujama atteikšanās no vakcinācijas vai patvaļīga tās pārtraukšana, jo saslimšana ar trakumsērgu vienmēr beidzas ar nāvi.

Jāatceras, ka tikai savlaicīgs, pilns vakcinācijas kurss un ārsta ieteikumu stingra ievērošana var novērst saslimšanu ar šo bīstamo neārstējamo slimību!

Ja Jūsu dzīvnieku sakodis vai citādi ievainojis cits dzīvnieks:

* Neaiztieciet dzīvnieku ar kailām rokām.

* Mazgājiet brūci ar ziepēm un skalojiet ar lielu tekoša ūdens daudzumu, apstrādājiet ar dezinficējošiem šķīdumiem.

* Zvaniet veterinārārstam.

Vispārējie ieteikumi profilaksei

* Izvairieties no kontaktiem ar savvaļas dzīvniekiem un „nepazīstamiem” mājdzīvniekiem.

* Slimam savvaļas dzīvniekam bieži, kaut arī ne vienmēr, novēro agresīvu uzvedību, vai arī gluži pretēji tas var būt neraksturīgi rāms un ar netipisku vēlmi tuvoties cilvēkam, tomēr tas var izpausties tikai slimības beigu stadijā. Turieties pa gabalu no dzīvniekiem, kuri uzvedas savādi, novērojiet savvaļas dzīvniekus no attāluma un nebarojiet tos.

* Ja novērojat savvaļas dzīvnieku dīvaini uzvedamies, ziņojiet par to Pārtikas un veterinārajam dienestam.

* Slimam vai ievainotam dzīvniekam nepieskarieties ar kailām rokām, neaiztieciet un nenesiet to mājās.

* Saslimušam mājdzīvniekam var būt novērojama uzvedības maiņa – tas var atteikties no barības un ūdens, tā vietā graužot neēdamus priekšmetus, kļūt agresīvs vai netipiski lēns u.c.

* Savvaļas dzīvniekus nekad nevajadzētu turēt kā mājdzīvniekus.

* Atturiet bērnus no rotaļāšanās ar klaiņojošiem dzīvniekiem. Māciet bērniem neņemt rokās svešus, klaiņojošus dzīvniekus, pat ja tie izturas draudzīgi.

* Neatstājiet ārpus mājas atkritumus un pārtiku mājdzīvniekiem starp ēdienreizēm, kas var piesaistīt savvaļas un noklīdušus dzīvniekus. Turiet atkritumus metāla konteinerā ar ciešu vāku.

Mājdzīvnieku īpašniekiem

* Obligāti reizi gadā vakcinējiet kaķus un suņus pret trakumsērgu. Tas palīdzēs ne vien aizsargāt mājdzīvnieku no nāvējošas slimības, bet pasargās arī dzīvnieka īpašnieku no iespējamās inficēšanās, ja mājdzīvnieku sakodīs slims meža dzīvnieks.
* Konsultējieties ar veterinārārstu, ja mājdzīvnieku sakodis kāds cits, iespējams, „traks” savvaļas dzīvnieks vai tiek novērota savāda mājdzīvnieka uzvedība.

* Jāuzmana mājdzīvnieki, lai tiem nebūtu iespējams kontaktēties ar meža dzīvniekiem. Ja tas noticis, nekavējoties jāvēršas pie veterinārārsta.

* Stingri jāievēro suņu un kaķu turēšanas noteikumi. Nedrīkst pieļaut mājdzīvnieku brīvu klaiņošanu, laižot tos pastaigā bez saimnieka uzraudzības.

Nav pieļaujama pamestu dzīvnieku vairošanās, tāpēc dzīvnieki, kuru pēcnācēji nav vēlami, jāsterilizē.

Trihineloze

Kas ir trihineloze?
Trihineloze ir parazitāra infekcijas slimība, ar ko iespējams inficēties, lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātu vai svaigu cūkas vai medījuma gaļu, kas inficēta ar Trichinella dzimtas parazītiska tārpa kāpuriem. Šī infekcija sastopama visā pasaulē, bet saslimstība ir augstāka tajos apgabalos, kur iedzīvotāji tradicionāli lieto uzturā termiski nepietiekami apstrādātus cūkgaļas izstrādājumus - desas, šķiņķi, šašlikus.

Kā var inficēties ar trihinelozi?
Ar trihinelozi var inficēties ikviens, kurš lieto uzturā svaigu vai termiski nepietiekami apstrādātu cūkas vai medījuma gaļu, kas inficēta ar trihinelām. Gan savvaļas, gan mājdzīvnieki - cūkas, kaķi, suņi, žurkas, zirgi, mežacūkas, lāči, lūši, vilki, lapsas,u.c.var būt inficēti ar trihinelozi. Vesels dzīvnieks inficējas, apēdot cita, ar trihinelozi inficēta dzīvnieka gaļu. Ap trihinelu kāpuriem dzīvnieku muskuļos veidojas saistaudu kapsulas - cistas.

Kādi ir trihinelozes simptomi?
Trihinelozes klīniskā gaita ir ļoti atšķirīga - no bezsimptomu formas līdz pat ļoti smagai gaitai ar letālu iznākumu. Slikta dūša, vemšana, caureja, nogurums, sāpes vēderā parasti ir pirmie trihinelozes simptomi, kuriem vēlāk pievienojas slimības raksturīgākie simptomi - drudzis, sāpes muskuļos, plakstiņu un sejas tūska, acu gļotādas iekaisums, niezoši alerģiski izsitumi uz ādas, sāpes elpojot - ja trihinelu kāpuri lokalizējas diafragmā vai starpribu muskuļos, kā arī stipra svīšana, vispārējs vājums, sāpes locītavās. Smagos slimības gadījumos iespējami kustību koordinācijas un sirdsdarbības traucējumi. Vieglos saslimšanas gadījumos reti kad iespējams noteikt īsto iemeslu un trihineloze tiek diagnosticēta kā gripa vai kāda cita vīrusu slimība.

Kad parādās pirmie trihinelozes simptomi?
Pirmie simptomi - sāpes vēderā, slikta dūša, vemšana, caureja var parādīties jau 2 - 3 dienas pēc inficēšanās. Trihinelozes raksturīgākie simptomi parasti parādās 8 - 15 dienu laikā pēc inficēšanās, bet šis laiks var svārstīties no 5 - 45 dienām. Simptomu parādīšanās, kā arī slimības smagums atkarīgs no tā, cik daudz trihinelu kāpuru nokļuvis organismā.

Kas notiek cilvēka organismā trihinelozes inficēšanās gadījumā?
Ja tiek apēsta gaļa vai gaļas izstrādājums, kas satur dzīvotspējīgus trihinelu kāpurus, tie kuņģī kuņģa sulas ietekmē atbrīvojas no saistaudu kapsulas, nonāk tievajās zarnās, un pēc 1 - 2 dienām no tiem izveidojas pieauguši tārpi. Pēc apaugļošanās mātītes dēj olas, no tām attīstās jauni kāpuri, kas cauri zarnu sieniņai nokļūst asinsritē, ar asinsplūsmu tiek iznēsāti pa visu organismu un lokalizējas skeleta muskulatūrā.

Vai ar trihinelozi iespējams inficēties no slima cilvēka?
Ar trihinelozi slims cilvēks nav bīstams apkārtējiem, jo ar trihinelozi inficēties iespējams tikai apēdot svaigu vai nepietiekami termiski apstrādātu inficētu gaļu.

Kā diagnosticē trihinelozi?
Trihinelozi iespējams diagnosticēt, laboratorijā izmeklējot asins serumu uz antivielām pret infekcijas ierosinātāju un mikroskopiski, atrodot trihinelu kāpurus muskuļu šķiedrās.

Vai pēc trihinelozes pārslimošanas izveidojas stabila imunitāte?
Pēc trihinelozes pārslimošanas izveidojas daļēja imunitāte, tāpēc iespējama atkārtota inficēšanās.

Kādas ir pārslimotās trihinelozes sekas?
Parasti slimnieki, kuriem slimība skārusi tikai kuņģa - zarnu traktu un muskulatūru, pilnībā izveseļojas pēc 5 - 6 nedēļām. Dažiem slimniekiem pēc pārslimotas trihinelozes iespējami tādi simptomi kā paaugstināta nogurdināmība un muskuļu sāpes vēl ilgi pēc slimības akūtās fāzes beigām. Ja slimībai bijusi smaga gaita ar nervu, sirds - asinsvadu sistēmas un nieru bojājumiem, pēc pārslimošanas iespējama šo orgānu sistēmu darbības traucējumi.

Kā ārstē trihinelozi?
Trihinelozi ārstē ar speciāli tam paredzētiem drošiem un efektīviem medikamentiem. Lai ārstēšana būtu efektīvāka, tā jāuzsāk pēc iespējas agrāk un par nepieciešamību uzsākt ārstēšanu ar medikamentiem var lemt tikai ārsts, vadoties pēc slimības simptomiem, laboratoriskajiem izmeklējumiem un informācijas, kas iegūta, iztaujājot pacientu.

Kā iespējams izvairīties no saslimšanas ar trihinelozi?
Lai izvairītos no saslimšanas ar trihinelozi, jāievēro daži vienkārši un viegli izpildāmi nosacījumi:
• nelietot uzturā nezināmas izcelsmes gaļu, kā arī gaļu, kas nav pārbaudīta veterinārajā laboratorijā un atzīta par veselībai nekaitīgu;
• uzturā lietot tikai termiski pareizi apstrādātu cūkas un meža dzīvnieku gaļu - svarīgi, lai temperatūra visās daļās sasniegtu vismaz 71°C, apstrādes ilgums - aptuveni 2 - 2,5 stundas) vai kamēr gaļa izmaina krāsu no sārtas uz pelēku arī gaļas dziļumā, kas ir pietiekami droša pazīme;
• ēdienus (t.sk. šašliku) ieteicams gatavot, gaļu sagriežot nelielos gabaliņos, lai arī dziļākajos slāņos tiku sasniegta trihinelu iznīcināšani nepieciešamā temperatūra;
• trihinellas efektīvi iznīcina gaļas pilnīga sasaldēšana, cūkgaļas uzglabāšana līdz 15 cm biezos gabalos - 15°C temperatūrā 30 dienas vai -25°C temperatūrā 10 dienas. Biezāki gaļas • gabali - 25°C temperatūrā jāuzglabā vismaz 20 dienas;
• meža dzīvnieku gaļas sasaldēšana zemās temperatūrās, atšķirībā no mājas cūku gaļas, pilnībā neiznīcina trihinellas;
• cūkgaļu malt atsevišķi no citu dzīvnieku gaļas, vai rūpīgi iztīrīt maļamo mašīnu pirms un pēc citas gaļas apstrādāšanas;
• gaļas sālīšana, žāvēšana, kūpināšana vai gatavošana mikroviļņu krāsnī pilnībā neiznīcina trihinellas.

Kur iespējams iegūt informāciju par trihinelozi?
Sīkāku informāciju par trihinelozi iespējams iegūt pie Jūsu ģimenes ārsta, SVA vai SVA filiālēs.

Trihomonoze

Trihomonoze ir vienšūnas parazīta izraisīta hroniska dzimumorgānu un urīnceļu slimība, ar kuru inficējas dzimumkontaktu laikā. Ar trihomonām var inficēties arī lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - mitrus sūkļus, dvieļus u.c.

Sievietēm var būt bālgani dzelteni izdalījumi no dzimumorgāniem, nieze, dedzinoša sajūta un ārējo dzimumorgānu  gļotādas pietūkums, kā arī nepatīkama sajūta dzimumakta laikā.

Vīriešiem var būt sāpes un izdalījumi no urīnizvadkanāla, kā arī sāpes vai smaguma sajūta starpenes apvidū. Taču lielākoties slimība norisinās bez simptomiem.

Infekcija ir izārstējama. Tā bieži noris vienlaicīgi ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām. Ārstēšana nepieciešama abiem partneriem pat tad, ja vienam izmeklēšanas atradne ir negatīva un nav sūdzību. Sievietēm neizārstēta trihomonoze var kļūt par iemeslu olvadu iekaisumiem.

Tuberkuloze

Ierosinātāji ir tuberkulozes mikobaktērija, kas ir ļoti izturīga ārējā vidē. Tā ir lipīga slimība, ar kuru cilvēks parasti inficējas no slima cilvēka tam runājot, klepojot, šķaudot.
Liels ir tādu slimnieku skaits (apmēram viena trešdaļa), kas izvairās no ārstēšanās vai ārstējas neregulāri. Tas ir galvenais iemesls rezistences veidošanās procesā. Šos slimniekus ir grūti izārstēt, viņu ārstēšana ir aptuveni 100 reizes dārgāka.
Ar tuberkulozes baciļiem var inficēties tikai no slimnieka ar akūtu tuberkulozes formu. Nevar inficēties ar asinīm, ūdeni un tos nepārnēsā insekti. Slimība izplatās pa gaisu un gadījuma kontaktos. Cilvēkam klepojot, šķaudot un runājot, tuberkulozes baciļi nokļūst gaisā, un tos var ieelpot citas personas. Neārstēts slimnieks ar akūtu tuberkulozes formu gadā var inficēt 10 - 15 cilvēkus, bet parasti tikai 5-10% inficēto personu saslimst.
Slimības pazīmes ir klepus (kurš ilgst vairāk par trim nedēļām) ar krēpām, reizēm ar asiņu piejaukumu. Mazāk specifiski simptomi ir nogurums, apetītes trūkums, krišanās svarā, elpas trūkums, sāpes krūtīs un nedaudz paaugstināta temperatūra - 37,2°C līdz 37,8°C.
Tuberkuloze ir ārstējama, ja tā atklāta laikus un pēc ārstēšanās kursa nepaliek nekādi veselības traucējumi. Tas gan ir ļoti ilgstošs process - no 6 līdz 10 mēnešiem, tāpēc nepieciešama disciplīna un regularitāte zāļu lietošanā. Tuberkulozes baciļus izdalošu slimnieku dzīvokļos jāveic dezinfekcija.

Verotoksīnu producējošo (Enterohemorāģisko) E.coli infekcija

Izplatība - infekcija izplatīta Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Eiropā, Dienvidāfrikā, Japānā, Austrālijā.

Slimības pazīmes - caureja (bieži ar asiņu piejaukumu) un krampjveida sāpes vēderā. Slimības laikā var rasties komplikācijas - hemolītiski urēmiskais sindroms vai trombotiskā trombocitopēniskā purpura.

Infekcijas avots - nozīmīgākais infekcijas avots ir liellopi, arī cilvēks. Infekcija izplatās tieša kontakta ceļā.

Infekcijas izplatīšanās veids (ceļš) - cilvēks var inficēties, lietojot uzturā inficētu pārtiku (neadekvāti apstrādātu liellopu gaļu, nevārītu pienu, augļus vai dārzeņus). Iespējama arī infekcijas pārnešana tieši no cilvēka uz cilvēku (ģimenēs, bērnu aprūpes centros). Reģistrēti arī ar ūdeni saistīti infekcijas uzliesmojumi. Inficēšanās var notikt pēc ļoti neliela baktēriju daudzuma nokļūšanas organismā.

Vēdertīfs

Vēdertīfs ir akūta infekcijas slimība, kas pieder pie zarnu infekciju grupas. Tam raksturīga bakteriēmija, tievo zarnu limfatiskā aparāta bojājumi, intoksikācija, drudzis, izsitumi.
Vēdertīfa baktērijas ir ļoti izturīgas. Apkārtējā vidē tās saglabājas vairākus mēnešus, ūdenī - vairākas nedēļas, ledū - vairākus mēnešus, sviestā, jēlā gaļā, maizē - 1-3 mēnešus, ogās, augļos - 5-10 diennaktis. Ierosinātājas ir jūtīgas pret siltumu. Pie temperatūras +56°C tās iet bojā 45-60 minūšu laikā, vārot - dažu sekunžu laikā, iedarbojoties dezinficējošiem fenola, hloramīna, hlorkaļķa šķīdumiem - dažu minūšu laikā.
Saslimšana sākas pakāpeniski - nogurums, pazeminātas darbaspējas, slikta apetīte, vēdera aizcietējums (retos gadījumos - caureja), bezmiegs. Ķermeņa temperatūra pakāpeniski paaugstinās līdz pirmās slimības nedēļas beigās sasniedz 39-40°C un, ja nav specifiskas ārstēšanas, var turēties 2-4 nedēļas.
Pārslimojot vēdertīfu, apmēram 3-5% gadījumu cilvēks kļūst par hronisku baktēriju nēsātāju, tas ir, periodiski vai pastāvīgi izdala baktērijas ārējā vidē vairākus gadus. Vēdertīfa inkubācijas periods vidēji ilgst 7-21 dienu, minimāli - trīs dienas, maksimāli - četras nedēļas.
Vienīgais vēdertīfa ierosinātāja avots ir slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs.
Vēdertīfa pārnešanas mehānisms ir fekāli orālais. Slimnieks vai hroniskais nēsātājs baktērijas galvenokārt izdala ar izkārnījumiem.
Inficēšanās visbiežāk notiek ar ūdeni, arī ar pārtiku vai sadzīves saskarsmē no netīrām rokām.

Profilaktiskie pasākumi:
• ūdensapgādes avotu atbilstība sanitāri tehniskajām normām un prasībām, ūdensvadu iekārtu uzturēšana atbilstoši sanitāri tehniskajām prasībāim, dzeramā ūdens attīrīšana un dezinfekcija;
• notekūdeņu attīrīšana un dezinfekcija pirms to novadīšanas ūdenskrātuvēs;
• atkritumu bedru, lauku tualešu regulāra attīrīšana un dezinfekcija, neorganizēto izgāztuvju likvidēšana;
• sanitāro un pretepidēmisko normu ievērošana pārtikas produktu novākšanā, apstrādē, sagatavošanā, transportēšanā, glabāšanā un realizācijā;
• personīgās higiēnas ievērošanas apstākļu radīšana sabiedriskās ēdināšanas vietās, skolās, stacijās, lidostās, atpūtas vietās;
• iedzīvotāju sanitārā izglītība, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu un tirdzniecības darbinieku sanitārā minimuma apgūšana;
• baktēriju nēsātāju atklāšana pārtikas ražošanas, tirdzniecības un bērnu apkalpošanas iestāžu darbinieku vidē, nēsātāju uzskaite un higiēniskā izglītošana;
• ceļotāju konsultācijas un vakcinācija gadījumos, ja ceļojums paredzēts uz valstīm, kur izplatīts vēdertīfs.

Visdrošākais ceļš, kā izsargāties no vēdertīfa, ir vakcinācija.

Žirardiāze

Izplatība - infekcija izplatīta visā pasaulē. Infekcijas prevalence ir augstāka teritorijās ar sliktu sanitāro stāvokli un bērnu iestādēs, kurās netiek ievērota personīgā higiēna, jo īpaši aprūpes centros.
Slimības pazīmes - raksturīga caureja, asas sāpes vēderā, vēdera uzpūšanās, svara zudums.
Infekcijas avots - cilvēks (slimnieks, nēsātājs). Slimnieks ir infekciozs visu slimības laiku.
Infekcijas izplatīšanās veids (ceļš) - inficēšanās notiek galvenokārt, lietojot uzturā inficētu ūdeni (lielākā daļa uzliesmojumu saistīti ar ūdeni). Nereti infekcijas pārnešanas avots ir inficēšanai pakļauts nefiltrēts upes un ezera ūdens. Iespējams, ka galvenais infekcijas izplatīšanās ceļš, īpaši bērnu pirmsskolas iestādēs un aprūpes centros, ir infekcijas pārnešana no cilvēka uz cilvēku ar nemazgātām rokām, kad cistas no inficēta cilvēka fekālijām tiek ienestas uzņēmīga organisma gremošanas traktā. Var inficēties arī, lietojot uzturā inficētu pārtiku.


Informācija atjaunota: 2017.04.10 - 10:39